S



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 19:29 by kachenite.

Kachenite- jā, es zinu, ka jālien laukā no mājas, jo citādāk paliks vēl sliktāk. bet man visu laiku šķiet, ka šoreiz neizturēšu, ka kārtējā trauksmes lēkmē zaudēšu samaņu, zaudēšu orientāciju, sajukšu prātā..:((

Kachenīt, es pati savu Es sāku apzināties ne tik sen...kaut ko pusaudžu gados, tad mācības, ģimene, bērnu audzināšana un pa starpu darbs un mācības. Kāda tur sevis apzināšanās? Bet ir OK, tagad esmu pievērsusies arī sev (sačakarētā veselība lika to darīt) un varu gudri runāt forumos;) Un krist citiem uz nerviem :D

Iekljaushanaas sabiedriibaa... Laikam biju/esmu no tiem, kas driizaak iet pret iekljaushanos. Buutiibaa, mana dziive- taada netipiska/alternatiiva(neesu gan paarliecinaats vai tie ir pareizi apziimeejumi), bet to es vairaak uztveru kaa kaut ko pozitiivu.
Veelme neiekljauties, atshkjirties.... bet man taa nemaz nav veelme laikam, taa driizaak ir sanaacis. Taads es esmu.

Atceros, kad biju veel mazs beerns, skatiijos uz pieaugushajiem (lielaakoties uz saviem vecaakiem), dziivot - bet tikai ne taa.
Vienmeer ir biedeejis shis "standart" dziives modelis.

Tomeer, ja saaktu domaat, kaapeec ir radusies shii veelme par katru cenu neiekljauties raamjos. Varbuut saakumaa taa bija nespeeja. Varbuut tiku taa izaudzinaats, ka sapratu, ka taapat neiekljaushos un nafig arii vajag.

Ane Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Kachenite- jā, es zinu, ka jālien laukā no
> mājas, jo citādāk paliks vēl sliktāk. bet man
> visu laiku šķiet, ka šoreiz neizturēšu, ka
> kārtējā trauksmes lēkmē zaudēšu samaņu,
> zaudēšu orientāciju, sajukšu prātā..:((


7 gadi kognitīvi - biheiviorālā terapija un joprojām bailes zaudēt samaņu, orientāciju, sajukt prātā? Hmmmmm....Man intuīcija saka, ka tomēr kogn.-biheiviorālā nav līdz galam laba, jo virspusīga. Kā ar tavu patieso būtību, tavu 'es', lietām, ko vari, ko nevari, tavām lielākajām bailēm, tavam iekšējam spēkam? Tāpēc es izvēlos p-terapiju (nu jau/tikai 2 gadus). Man nav vairs bailes sajukt, zaudēt samaņu utt.

Ir brīži, kad esi sevi izsmēlis un nevari saņemties. Tas ir OK. Nepārmet sev. Citu reizi varēsi. Es pašlaik esmu bez zālēm (man izteiktāka ir trauksme, panika, fobijas un uzmācīgas domas (un klāt tam visam nāk depresija) no visu šo 'kaišu kokteiļa', nu jau ~ 9 gadus), bet ir brīži, kad kādā sociālā situācijā man vajag Xanax, ok, cenšos to pieņemt. Citu reizi, piemēram šodien, es brīnos - man izdevās ļoti labi, jutu spēku un turējos, tajā brīdī zināju, ka varu. :) Pirms tam baidījos. Vajag sākt ar mazumiņu. Kaut katru reizi, bet ar mazumiņu, tik, cik vari.

Citreiz ir tā, ka kādā sociālā situācijā nāk virsū tāda trauksme, ka nezinu, kur dēties un šķiet, ka no adrenalīna mati sacelsies stāvus :)), bet esmu pamanījusi, ka, lai cik pretīga tā sajūta, es tās izturu un nemūku. Tagad.

Tas, ka cīnies jau padsmit gadus, mani neizbrīna. Es esmu samierinājusies, ka man tas būs visu mūžu, vairāk vai mazāk :).
Ir dienas, kad ir traki, slikti, ir, kad ir labi. :) Tev nav jājūtas lieliski visu laiku. Ir labi tā, kā tu tajā brīdī jūties, jo tu vienkārši tā jūties. Jā, citreiz ir traki, bet tas pāriet. Viss pāriet, jo nekas nestāv uz vietas.

drudzis Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Strawberry, saakumaa pats domaaju, kas tur slikts
> - pasapnjot, varbuut vienkaarshi realitaatee ir
> kas nepiepildiijies, ko ljoti esmu kaarojis,
> tomeer man shis process saak takaa uztraukt.
> Reizeem taas jau ir taadas kaa uzmaaciigas domas.
>

Karot nevajag, tas ir bezcerīgi. Var ļauties, bet, ja kļūst par traku - pateikt - stop. Tas gan ir grūti. Varbūt vari pastāstīt sīkāk par uzmācīgām domām? Kādas, kā izpaužas, cik bieži, no kurienes rodas utt.? (es te atkal mēģinu kaut kādas kopsakarības meklēt, jo man arī tādas ir bijušas...visu mūžu).

Ha, ha...es "kārot" uztvēru kā "karot" :D

Man liekas, ka mēs jau dzimstot esam ar kaut kādu "mantojumu". Tur arī ir tas Es iekšā. Un tā apzināšanās, man šķiet, ir arī atslēga visādu fobiju novēršanai. Bailes jau ir no tā, ko nesaprotam.

Milda Rakstīja;
7 gadi kognitīvi - biheiviorālā terapija un joprojām bailes zaudēt samaņu, orientāciju, sajukt prātā? Hmmmmm....Man intuīcija saka, ka tomēr kogn.-biheiviorālā nav līdz galam laba, jo virspusīga. Kā ar tavu patieso būtību, tavu 'es', lietām, ko vari, ko nevari, tavām lielākajām bailēm, tavam iekšējam spēkam? Tāpēc es izvēlos p-terapiju (nu jau/tikai 2 gadus). Man nav vairs bailes sajukt, zaudēt samaņu utt.

Nu man kaut kas nav kārtībā ar uztveri, jo dakteris visus šos gadus mani mēģina pārliecināt, ka man nekas slikts nevar notikt un ar loģisko prātu es saprotu, bet tajos mirkļos tās sajūtas ir tik dīvainas un nepatīkamas, ka tomēr baidos..
Esmu vairākkārt domājusi, ka varbūt nevajag turpināt terpaiju, ka tā visu mūžu iešu un maksāšu un nekādu labumu neiegūšu, bet tad atkal domāju, ka galu galā dakteris jau nav vainīgs, ka man tik lēni pielec..Nu nezinu kā rīkoties!

??



Edited 2 time(s). Last edit at 28.09.2012 19:30 by kachenite.

Ane, man šķiet, ka terapija nav īstā. Ja būtu īstā, būtu jau jābūt palīdzējušai. Bet tās ir tikai manas domas.

Kachenite- nē, nē, man tas galīgi nav izdevīgi!!!Tas tieši otrādi man ir bīstami, jo nav man tādi ģimenes apstākļi, ka kāds par mani visu laiku varētu parūpēties.nerunājot nemaz par ierobežojumiem, kas likti manā pašas izaugsmē un karjerā utt.

Varbuut ar praatu tu saproti, ka tev tas nav izdeviigi, bet dzili ieksaa seez bailes uznemties atbildiibu, saakt patstaaviigu dziivi.

Jā, šajā lietā zemapziņa strādā. Pats jau negribi būt vājš, bet... vēl viens iemesls var būt uzmanības/mīlestības trūkums.

Ane Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Kachenite- jā, es zinu, ka jālien laukā no
> mājas, jo citādāk paliks vēl sliktāk. bet man
> visu laiku šķiet, ka šoreiz neizturēšu, ka
> kārtējā trauksmes lēkmē zaudēšu samaņu,
> zaudēšu orientāciju, sajukšu prātā..:((

Esi kādreiz tam ļāvusies? Sajukt, zaudēt orientāciju? Esi gatava tam ļauties?

Daudzi runā par to, kā aizturēt, novirzīt domas. Aizturēt ir grūti, apspiest - nav jēgas, vienīgais ceļš, lai nebaidītos, ir ļauties...

Ļauties- tas var arī nozīmēt to, ka cilvēks vienreiz ieskrien ar pieri durvīs, pēc tam iet un atkal ieskrien durvīs...bet puns aug lielāks...
Bet novērst domas gan var- pievērsties kaut kam citam, un pēc tam konstatēt- eurēka!, nekas nenotika!

Jā, un viss tas ierakstās zemapziņā- jo vairāk zaudējumu, jo lielākas iespējas, ka tas atkārtosies, jo vairāk pozitīvas pieredzes, jo vairāk no zemapziņas tiks izspiesta negatīvā.

Bet tā tu nekad to saknē neiznīdēsi..

Un domas novērst es nevaru vai varu ļoti maz, tāpēc man atliek izvēlēties kardinālāko variantu.

Vislielākā problēma ir tā, ka ar sociālo fobiju nevar atrast jaunus draugus, kaut arī to ļoti vēlas, jo nevar uzsākt sarunu ar svešu vai ne tik tuvu, pazīstamu cilvēku. Tā visu pārējo vēl varētu paciest. :/

Tātad tas darbojas - nevar atrast draugus, nav seksa, nav bērnu un defektīvais gēns nenododas nākamājām paaudzēm...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Varbuut, ka patiešām nemaz nav taadas sociaalas fobijas.
Ir tādi, kas vienkārši kautrējas, bet kuriem netrīc rokas un nav panikas lēkmes,
ir tādi, kas sarkst,
citus uztrauc nervu tiki un panikas lēkmes, bet noliedz savu kautrīgumu.
Taapat var nodalīt bailes, uztraukumu un visu paareejo pēc situācijām, ja palasa shajaa forumaa, tad shkjiet katram ir savādāk.
Man it kaa ir draugi un es pastāvīgi iepazīstos, bet ejot publikas priekshaa vai ēdot ar sveshaakiem cilveekiem, tad ir kaa ir.
Varbuut veel kaut kas.

Sociālā fobija protams, ka pastāv taču ļoti daudzi cilvji vienkāršu neprasmi un gūtības komunicēt noraksta uz sociālo fobiju... tā mierīgāk ap sirdi un izklausās važnāk...
Kāpēc ir tā, ka biedē standarta dzīves modelis, uzreiz nepateikšu bet jāņem vēra, ka patiesībā dažādu paaudžu dzīve kā tāda maz atšķiras un cenšanās pretoties šim faktam ir veltīga sevis izšķērdēšana...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

psihiatrijas diagnozes nekad nevienam nav palīdzējušas tikt ar sevi galā. tās ir izdomātas tikai tāpēc, lai nākamais psihiatrs zinātu, ko no pilsoņa sagaidīt un arī lai kādam uzkonstruētu sociālos ierobežojumus. tātad "iekšējai lietošanai".

neviens cilvēks, kuram ir šāda "diagnoze" (kaut vai tā pati sociālā fobija), nav līdzīgs citam, kuram ir tāda pati: katram ir savs dzīvesstāsts, kā viņš līdz tam nonācis. un tas ir svarīgāk. fobijas ir psihiatrijas diagnozes, bet psihiatrija visam pieiet tikai bioloģiskā līmenī. tas derēs puisim, kurš te rakstīja, ka esot tāds piedzimis...

ja grib tikt galā un baudīt cilvēka cienīgu dzīvi, tad veselīgāk un cerīgāk ir vienkārši definēt, kad tas sākās, kad ir bail, kādos apstākļos, tad mēģināt saprast, kur tam aug kājas, kāda bijusi audzināšana un visbeidzot, ko ar to visu darīt, ko var mainīt savā domāšanā...

"man ir tāda un tāda slimība" nebūs labākais ceļš. psihiatriem gan tas patīk, bet tā tiek kultivēta depresīva, bezcerīga domāšana un vairots sistēmai pieaudzēto "slimnieku" skaits.

tāpēc es teiktu, ka sociālās fobijas nav...



Edited 2 time(s). Last edit at 07.10.2009 11:23 by Runcene.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> "man ir tāda un tāda slimība" nebūs labākais
> ceļš. psihiatriem gan tas patīk, bet tā tiek
> kultivēta depresīva, bezcerīga domāšana un
> vairots sistēmai pieaudzēto "slimnieku" skaits.
>

Aber ne visiem psihiatriem. Uz savas ādas esmu izbaudījusi. Un tas nav bijis viens.

ja cilvēciņš iet parastā valsts iestādē, tad tā būs... tur ir viedoklis, ka neviens neizveseļojas. man ir 5 tādi bijuši. nezinu, vai vēl sestais būtu jāmeklē. starp citu, arī privātpraksē, kur raksta tikai zāles, būs tas pats.

tie, kuri praktizē runājamo terapiju, ir pilnīgi cita ļaužu kategorija — par tiem te nav runa.

Palasijos jūsu komentārus...nu jā, smags gadijums tā sociāla fobija, man ar nav paveicies dzīvē... Savā gadijumā vainoju bērnībā iegūtās traumas-suns baigi nobiedēja un sāku raustīt valodu, pamatskolā nepaveicās ar klasi(visi viens par otru ņirgājās utt) var teikt,ka ar to viss sākās... nav tā,ka nekur negāju,kopīgos pasākumos piedalijos-ja nav jārunā un jādara kkas tāds,kur pievērš lielu uzmanību.

Laikam ejot nekas īpaši nemainijās,negāju uz pasākumiem,kur nevienu nepazīstu,ar draugiem gāju visur,bija pat randiņi ar meitenēm...laikam ejot iemācijos neraustīt valodu,lai gan kad satraucos raustīšanās atgriežas,cenšos visu pateikt īsi un kodolīgi, ballītes lietoju alko,kas ļoti plīdzēja atvērties-fobija pazuda!

Un tagad mūsdienas-man ir 21g kad viss progresēja bija 20g - tā tad iepazinos ar meiteni,biaj jāiet uz vienu ballīti,kur bija viņas draugi,man visi sveši,pirmo x mūžā biju tik satraucies-bija tosts un pēkšņi man roka sākā trīcēt,fak vnk tāds kauns bija,aizgaju uz blakus telpu izdzēru pus pudeli ātri un viss bija ok, citās reizēs bija labāk,bet nekad dzeršanu neuzsāku ar glāzīti,bet gan ar aliņu-nezkapēc tad roka netrīc...kad jau visus iepazinu-bija ok. Nebija tā ka dzēru visu laiku,bet tusiņos nekad neatteicos-garšoja. Tālāk laikam ejot ar meiteni viss bija cauri(ne dēļ fobijas)vnk tā bija janotiek,nepārdzīvoju pārāk,pienāca vasara - vnk atpūtos,dzerstijos tusiņos utt. pienāca atkal studiju laiks-iepazīšanās ar jauniem draugiem un meitenēm,pirms viena tusiņa atkal ļoti satraucos kā nu būs ko darīšu,satraukums vnk tik liels,itkā tulīt jāmirst,atkal glāze rokā trīc līdz nemaņai,bet kkā iedzēru un atkal atvēros... Pienāk rīts - pohas pamazām pāriet,bet visu laiku jūtos satraucies,bet nebija par vnk satraucos un viss, vakarā knapi aizmigu,pamodos-satraukums joprojām+vel nemiers,nezināju,kur likties...sarijos baldrijāņus,bet neko diži nepalīdzēja pa nakti nevarēju aizmigt,lekcijās nevarēju nosēdēt,bailes liels satraukums joprojām bija+vel galva palika tāda dulla nu domāja piz*ets ir nojūkšos,seja sāka tirpt vnk mokas,viss sāka riebties negribeju neko dzirdēt vnk gulēju gūltā, bet tad pajautāju draugam nervu zāles - NOOFEN vai kkā tā un iedzēru mazāk kā pus tableti-palika tik labi,itkā nekā nebūtu bijis,bet kad iedarbība beidzās viss atgriezās,tā nu devos pie ģimenes ārsta,lai kko izraksta,teicu ka palīdz tas noofens,izrakstija-riju,riju,bet ar laiku neko īpaši nepalīdzēja,vienīgi satraukums mazliet pazuda.

Tā nu devos uz veselības centru 4 pie psihoterapeita,izklāstiju visu,slēdziens-sociālā fobija, izrakstija AD - rexetine un trankvilazatoru Fluanxolu vai kkā tā, lietoju - pēc pāris dienām jutos kā cilvēks, izgāju zāļu kursu 3mēnešus,kad beidzu lietot pāris dienas bija dulla galva-lomkas,bet tas jau normāli, pēc pāris dienām viss ok-līdz pat šodienai, bet ir viena liela problēma,nevaru lietot alkoholu,jo pat ne piedzeroties no rīta ir ļoti slikti-neaprakstāma,neizturama sajūta,kura ilgst gandrīz visu dienu,ja iepriekšējā vakarā biju piedzēries tad sajūtas vel spēcīgākas un normāli sāku justies pēc pāris dienām,esmu dzēris to Fluanxolu, bet sajūtas pārāk nemainās,palīdz tikai laiks. tagad ļoti reti dzeru un ja dzeru tad tikai aliņus max 5cus,šņabim vispār bail klāt ķerties, bet nu stūlbi...gribās retu x kārtīgi atlaist ar draugiem,nosvinēt kārtīgi dzimeni,bet negribu sajukt prātā pamostoties. Varbūt ar zālēm sabojātas aknas?

Kā jums ar alkohola panešanu? Kas varētu būt par vainu? Tiešām būšu nodzēris savu laiku?
Padalaties ar savu pieredzi.
Paldies.

Kad biju pie psihiatra izstāstīju savas sociālās problēmas un viņa brīnījās, ka es neesmu nodzēries, jo laikam daudziem ar šādu diagnozi pašārstēšanās ar alkoholu beidzas bēdīgi.
Ja jautātu man, tad, ja cilvēks nevar dzert, kāpēc tas vispār jādara? Kas ir labāk otrā dienā pēc "kodiena" jukt prātā vai tomēr atturēties? Nu izdzer tos pāris aliņus un liecies mierā :)

man tieshi pec vienam jauna gada svinibam, kad tika lietots alkohols kljuva daudz sliktak, tas bija kaa tads luuzienpunkts... pec tas reizes vairs nejuutos normaala. :(

zāles aknās ir štrunts. ne vairāk kā E vielas. cits stāsts ir par galvu un domāšanu, jo dažkārt, ilgstoši lietotas, zāles iznīcina motivāciju. gluži nesen lasīju, ka ir saprasts: šāda "slimība" it bieži mēdz kombinēties ar atkarību no zālēm, turklāt tas bija specu viedoklis. beigās nu ir 2 "slimības".

ja cilvēks ir trauksmains, alko var veicināt širmja braukšanu. tas jāņem vērā, lai nesastrādā muļķības.

es nekad nedzeru, ja kaut kur apkārt snaikstās depresija, kas dažkārt notiek ziemā, tumšā laikā. tad nākamajā rītā var iznākt tā, ka dievam jānogrābstās. galu galā katrs ir atbildīgs par savām darbaspējām... jāsamierinās, katram gan ir citādi, un vajag sevi vispirms saprst: kad var, kad labāk ne. ja nevar vispār, tad nevar.