Par to, ka saki, ka pashi ar savam domam sevi neveidojam, es nepiekriitu. Jo gimenee mums ar masu un brali visiem bija vienadi apstakli un es vieniga sitada esmu, bralim un masai viss ok.

Vienk., ja mans tevs blava uz manu brali, mans bralis to uztvera citadak... vinsh varbut domaja, ka tevs ir stulbs, bet, ka ar vinju pashu viss ir ok, bet, kad bljava uz mani es domaaju - ak es mulkje, es pie visa esmu vainiiga..
daudz kas atkariigs arii no taa kaa uztveram un cik daudz citu cilveku negaaciju ielaizham sevii un tai pakljaujamies... vispar ir daudz cilveku, kuriem nelabveligi apstaklji bijushi gjimene, bet kuri ir spejushi tikt ar sevi galaa un kko sasniegt, jo ir DOMAJUSHI, ka ne jau vinji ir slikti...

Un Tu gribi teikt, ka mazs bērns pats veido savus priekštatus par pasauli un pats izvēlās ko domāt? Man liekas tas ir galīgi garām.

Bērni tiešām atšķiras, bet tas ir kaut kas cits. Ja ir spiediens, bērns vai nu cīnās, vai salūzt- vai nu pretojas, vai pakļaujas. Un mēs esam tie, kas iekšēji salūzt. Varbūt arī gēni nosaka kaut ko, nezinu.

Arī es pilnā mērā piekrītu visam iepriekšrakstītam par sociofobiju un visām izpausmēm. Esmu mēģinājusi analizēt - saprast sevi ,nekas nelīdz, arī psihoterap.tik uzklausa, uzdod jautājumus kas rosina meklēt sevī, bet tā vēlme bēgt un vairīties no visiem kontaktiem paliek..., līdz šim neesmu radusi risinājumu, es jau pusmūžā.

Kamene, Tu mūs galīgi neuzmundrini. Jābūt taču kādai iespējai tikt no šī vaļā vai vismaz sadzīvot ar to, tā lai netraucē dzīvei.

Man arī diemžēl liekas, ka riktīgi dziļi personībā ieēdusies sociālā fobija nav izārstējama.

Man gan ir vairaaki cilvēki, kuri iedrošina, un apgalvo, ka - ka es varu, tikai jāsaņemās, jāpasmaida un visa pasaule tev uzsmaidīs utt.... un arī tādi, kuri mēģina sapurināt mani, apsaucot par "ņuņņu", bet tas mani dzen v''el lielākā izmisumā, jo j;utu, ka tas vairs neiedarbojas.... Agrāk strīdējos pretī, centos pierādīt, ka neesmu nekāda "ņuņņa" (tas man padevās ļoooti grūti, un rezultāti bija tik niecīgi)....... Tas nozīmē, ka SF progresē? Tagad tam vairs nav spēka.... ja lietoju AD, tad varu kaut cik savākties (pienākumi pret meitiņu un vīru)... Taču, ja jāiet uz kādu pasākumu, man paliek tik slikti, ka gribās kā līdz nāvei nobiedētam dzīvniekam ielīst savā alā un nerādīt degunu... Izskatās, ka Fluoksetin man nemaz nelīdz, doks pēdējā vizītē tomēr pierunāja lietot Kventiax... lietoju 3.dienu... pagaidām uzlabojumu nejūtu.... Vai neiroleptiķu iedarbība arī jāgaida 2 ned''eļas? Meitiņa loti aktīva un bieži nepaklausīga... bet man ar katru dienu garīgo spēku paliek mazāk un mazāk.... bet viņa kā juzdama to, mēģina pierādīt manu bezspēcību.... Arvien biežāk mani pārņem domas par to, ka kā māte es esmu nulle viņas acīs, reti, kad ļauj sevi samīļot, bet man sāp... Cenšos tikai labiem vārdiem sarunāt ar meitiņu, kad sāk niķoties, bet pēdējās reizēs mani mēģinājumi cieš totālu krahu.... Laikam viņa jūt manu psihisko stāvokli..... Priekšā viņai dzimene.... es gribu aizmigt un gulēt, gulēt, gribu prom no visa, jo jūtu , ka netieku galā un bērns nav tā lieta, kuru var atmest uz laiku un domāt tikai par sevi.... Jūtos vainīga viņas priekšā, jo pirmajos mēnešos biju smagā depresijā un tagad arī jūtos sliktā māte. Brīžiem uz sevi tādas dusmas, ka gribu sevi savainot un sodīt................

Domāju, ka Tev jābūt stingrākai pret bērnu un neļauj kāpt uz galvas. Tu tāpat esi māte vienalga kādā emocionālā stāvoklī arī neatrastos pašlaik. Domāju mums visiem, kam SF, vajadzētu sevi vairāk mīlēt un cienīt, neskatoties ne uz ko.

Janetty, Tavai meitiņai nav kādi 2–3 gadi, kad bērns vispār ir ļoti nevaldāms? kāda loma audzināšanā ir vīram? varbūt Tev vajag tikties (kaut virtuāli) ar citām mammām, kam ir bērni tādā pašā vecumā, vai parunāties ar kādu dzīvesgudru sievieti?

par to, ko Tev saka apkārtējie, nu zini, vienkārši nevar to mierīgi lasīt, tie ir kaut kādi murgi; te nevar saņemties, jo tā tagad diemžēl ir smadzeņu bioķīmija, ne arī Tu esi ņuņņa. psc kaut kāds... es sen tādus pasūtītu d...

ja nevari atļauties psihoterapeitu, varbūt vari īslaicīgi apmeklēt psihologu, lai saņemtu vismaz atbalstu?

Tu sevi šausmīgi sodi, izdzen, jūties vainīga visas pasaules priekšā. acīmredzot, esi to mantojusi no savas mammas. tas ir vienkārši šausmīgi, ko Tu par sevi raksti. Diemžēl tā Latvijā tiek audzinātas meitenes, bet tieši tas uztur Tavu depresiju...

varbūt paklausies www.latvijasradio.lv arhīvā mammu raidījumu "Māmiņu klubs" 15:00 06.05.2009. Tur ir runa par izdomāto, uzstādīto ideālu; tieši par to, ar ko Tu sevi moki.

Viņai tūlīt paliks 4 gadi.... Bet tieši pēdējā laikā viņa palika agresīva, kā mēdz izteikties "bez bremzēm".... sabiedriskajā vietā nerēķinās ar pārējiem. Nu OK, ja runā skaļi vai kliedz.... bet ja aizrādu par to, ka ar kājām nedrīkst kāpt uz sēdekļa, nedrīkst aprunāt skaļi blakusešos cilvēkus (man nepatīk tai tantei mati, man viņa nepatīk utt...) - agresija vēršas uz mani (skaļi, tā lai visi apkārt dzird, apsauc par "slikto mammu", "tu nebūsi mana mamma", "es tevi neklausīšu, nemīlēšu" utt.). Vienmēr aizrādu mierīgā balsī, nekad neesmu pazemojusi citu cilvēku priekšā... Zinu, ka tas ir tikai 4-gadīgs bērns, bet ir grūti, kad tevi sabiedrības priekšā nolīdzina līdz ar zemi... :( Sāp arī, kad viens otrs noskatās ar žēlumu uz mani, cits aizrāda, ka neprotu sarunāties ar bērnu, cits - aizrāda bērnam un tad sākas kašķis (meitiņa sāk pamatīgu strīdu ar visiem vārdiem, kurus samācījās b/d).... Pēdējā laikā nevaru pat atrisināt šos konfliktus, jo viņa tajā stāvoklī mani nedzird un pat sit man... Knapi novaldu asaras un atkal smaidu, jo viņa jau pārslēgusies uz citu tēmu, jautri čalo...
Domāju, ka viņas uzvedība tik ļoti mainījās arī tāpēc ka man pašai slikti. Es cīnos ar sevi un mēģinu noskaņot pozitīvi, bet visi garīgie spēki, kas man bija (tas mazumiņš).... tie aiziet uz normālas saskarsmes nodrošināšanu ar meitiņu (neesmu vairs pārliecināta, vai tā ir vēl normāla).... man ir bailes , ka mēs viena no otras attālināmies.
Nu ir tik grūti, ka braukšu šodien pie doka bez pierakstīšanās un lai dara ar mani vienalga ko, kaut sašpricē un liek gulēt stacionārā... gribu sadzerties zāles un gulēt ilgi ilgi, lai nav vairs šo jājūt....

Tā jau ir, tikai sociofobiķes sievietes izplata tālāk savus fobijas gēnus vairojoties, fobiķi vīrieši 99% gadījumu to nedara jo nespēj. Sanāk ka sievietes fobiķes ir vainojamas pie mūsu ciešanām hehe ja viņas pārstātu vairoties pēc zināma laika (varbūt vairākām paaudzēm) fobijas gēni būtu izzuduši.

nekāda ģentētika psihiatrijā nav pierādīta.

es vienk. varu pašausmināties par to cik izlaisti mūsdienās ir bērni... Es savu mammu esmu cienījusi gan kad galīgs bērns biju, un vienmēr... Vispar vienmer esmu cienijusi pieaugushos...Tas vienk,. ir izlutinats, izlaists berns, un tur nav jasmaida, bet jashauj pa ausi... sausmas!... man kaiminjos ari dzivo jaunie vecaki ar mazu meitu, un vienk. var pashausminaaties kaa taa siikaa tur uzvedas... sauc 30min uzstaajiigaa balsii savu mammu lai taa nak shurp... un nikjojas un dusmiiga... maate arii bljauj - ej tacu guleet! u.tt. bet laikam jau taas mates balss un uzvediiba meitaa neizraisa bijiibu un cienju...skumji...
Cienja pret saviem vecaakiem un vispar vecakiem cilvekiem jaamaca jau no mazotnes. Muusdienas izlutinaati un paaraak pashpaarliecinaati beerni ir tendence.

āprāc, cik te daži ir paštaisni.

ja mammai ir depresija, tad var būt problēmas ar bērna audzināšanu. tas nav nekāds jaunums; turklāt mūsdienās par to pietiekami daudz raksta, ka kauns būt tik neizglītotam. vismaz konkrētajā gadījumā tam nav nekāda sakara ar morāli.

Janetty, rīkojies, kā esi izlēmusi. slimnīca nav pasaules gals, galvenais ir atgūt veselību.

" apsauc par "slikto mammu", "tu nebūsi mana mamma", "es tevi neklausīšu, nemīlēšu" utt. "



pasaki, ka tu vinju atstasi vienu pashu tai parkaa, vai aizsuutiisi uz nometni sliktiem berniem un vinja tevi vairs nekad neredzees, ja nebuus paklausiiga - nu nevar vislaik tkai smaidiit un galiigi izlaist beernu.

tā nu gan nedrīkst bērnam draudēt...

un kā mēs mākam un gribam citu problēmas taisīt dubultlielas.

man jaakaunaas buut neizgliitoatai? nee es nelasu literatuuru depresiivaam maaminjaam, jo man nenak ne praataa taisiit beernu...
es neviena problemas negribu taisiit dubultlielas...

man vienk. kaitina taadi izlaisti beerni, kas iztiepj pirkstu un dabuu visu ko tik iegrib... un maaminjas tik tekalee apkaart un izturaas kaa pret nezin ko! un ja beerns nedabuu ko kaarojis - tad - "slikta mamma"... ja atljaujaas pat sist savai mammai, tad arii berns jaaved pie psihoterapeita nevien tikai maatei tur jaaiet...

piemers par sevi bija tikai piemers tam kaa pret saviem vecakiem lielaka dalja bernu izturejas pirms 20 gadiem, tai laikaa beerniem bija kaut kaada izpratne, ka nevar dabuut visu kas tik ienak praataa...un vel staigaashana pie kaadiem briesmiigiem arstiem vai kas cits...mamma bija pats labaakais ko vien var blakus veeleeties..

un kaa tie izturas tagad... domaa, ka kaut kaadi visuma centri un bosi...

30 min.?! Ja meitiņa mani sauc gulēt, tad es uzreiz eju pie viņas gultā - lasām pasakas, dziedu dziesmiņu, kāmēr aizmieg... dažreiz tas ievelkās uz stundu, bet neko nevar darīt... parasti paiet ilgs laiks, kāmēr viņa aizmieg... Tā nav kaprīze - bērniņš vēlas blakus mammu.... Vienmēr centos sliktas uzvedības gadījumā mierīgi aizrādīt, nevis bļaut (tas neko nedos).... Bet tagad, kad vairs nav spēka, un lai nesāktu bļaut bērnam, neizprovocētu agresiju, nestrīdos un pat klusēju, kad viņa mani apsaukā vai pat sit, jo vēl vairāk sāp, kad viņa svešu cilvēku priekšā sāk mani apsaukāt par "slikto mammu", man bail, ka nākamajā reizē man sāksies histērija, jo jūtu arī vainas apziņu kopš pirmajiem viņas mēnešiem, kad cīnījos ar depresiju bez AD.... It kā jau nevajadzētu to tik nopietni ņemt pie sirds, bet man ļoti sāp :( Jo citām mammām bērniņi tik mierīgi, samīļo tās, sabučo, paši ģerbjās, nevis kā mana meitiņa - ĻAUJ sevi saģērbt (dārziņa to dara pati)... Es vēlos viņu samīļot, bet viņa mani atgrūž... tādos brīzōs liekas, pasaule sabrūk drumstalās... Viens otrs saka - tāds bērns, tāds raksturs, tur neko nevar darīt.... Bet es tomēr ceru, ka AD palīdzēs man , atgriezīsies dzīvesprieks, spēks un tad mainīsies meitiņas izturēšanās, jo es vairs neatceros, kad smaidīju no sirds pēdējoreiz... Bērni to taču jūt....

margr. Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> pasaki, ka tu vinju atstasi vienu pashu tai
> parkaa, vai aizsuutiisi uz nometni sliktiem
> berniem un vinja tevi vairs nekad neredzees, ja
> nebuus paklausiiga - nu nevar vislaik tkai
> smaidiit un galiigi izlaist beernu.


margr., vai Tu esi galīgi debīla? Tādas lietas bērnam nedrīkst teikt ne pie kādiem apstākļiem. Tas ir lielisks paņēmiens kā sačakarēt bērna personību uz visu viņa atlikušo mūžu.

Ja Tu nezini ko runāt, būtu labāk paklusējusi.

nu jaa tas ir skarbs panjemiens, bet tik izlaistam bernam var pateikt ari ko taadu un reizee paraadit, ka mamma vinju nekad nepamestu taadelj ir tik laba un miilama...

ooo, kas par uzbraucienu...fool...

sheit laikam izpaudas mana nepatika pret izlaistiem berniem, varbuut tiesham labak pakluseeshu...


bet Janetty velu tikai to labako...

margr.
Esmu ar tml. draudējusi (par policiju, nometni sliktiem bērniem), bet viņa atbild, ka mani pašu uz turieni jāved, ka viņai bez manis būs tētis, vecvecāki, kuri šad tad palutina... tā kā pēdējā laikā tas vairs'"nestrādā"...

margr. ! Tev arī depresija un SF? Cik Tev gadu?

nu taatad beernu ir izlaidushi visi nevis tikai mamma...un tas nav pareizi..
un to var labot vieniigi visi kopaa un Janetty jaabeidz sevi vainot.

ak, kungs, nu kā var bērnam šitā draudēt, var jau aiz dusmām kaut kas gadīties, bet lai to par normu uzskatītu un apspriestu kā variantu... tāpēc jau pašam histērija un depresijā, ka tā audzināts. un nu to dabū arī nākamās paaudzes... ļoti nepatīkami.

Par normu to es neuzskatu, ir gadījies pāris reižu pateikt.... kad viņa ārdās un neklausa un traucē apkārtesošajiem cilvēkiem... arī sveši cilvēki viņai ir draudējuši ar policiju, viņas tradicionālā atbilde "tevi pašu jāved uz policiju" + aizvainojoši vārdi... cilvēks sēž šokā, es atvainojos par bērna uzvedību un no kauna gatava ielīst zemē...

Taa izsakataas, ka visi par visaugstaako tikumu uzskata speeju iziet sabiedriibaa un justies tur kaa zivij uudenii!

Ne jau visi pashparliecinatie cilveeki savaa sirdi ir labi. Daudzi no vinjiem ir spejigi citus pagrust malaa, lai tikai pasham tiek, tadelj es neiedalu cilveekus kaa ...ex..fool, - normaalie un braakjeetie...

arii loti pashpaarliecinats cilveeks var buut braakjis, ja vinjaa nav saturs, speeja buut iejuutiigam un miilosham.

taadelj es nepielidzinu cilvekus kas mokaas ar sf nullei, bet uzskatu, ka taa ir mulkjiiga iedomu slimiiba, kas miit pasha galvaa un ir jaabeidz sevi vainot un gausties.

cilveeki ir dazhaadi un dazhaadiiba ir vajdziiga. Cita lieta, ka sf pasham loti traucee, bet taadeelj jau nav jaanoliidzina sevi liidz ar zemi...

ar to gribu teikt, ka ne jau tikai pashpaarliecinaatiiba jaaieaudzina beernaa, bet vel daudz kas cits...

Janetty

nu tur jau ir tā nelaime, ka Tu visu laiku iedomājies, ka Tev kaut kas sabiedrībai, vīram, vecākiem, pat meitai jārāda. nesen braucu autobusā, kur psihiski traucēts puisis ļoti daudz runāja. pasažieri gribēja panākt, lai viņš apklust, un lika to izdarīt mātei, ko viņa, protams, nevarēja... bet mātei bija augsta pašapziņa, un viņa visus nolika pie vietas.

ar mazu bērnu ir līdzīgi. es nesaku, ka Jums nav problēmas, bet tās risināmas no otra gala. šitā Tu dabūsi nākamo psihiatru pacientu.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.05.2010 11:59 by Runcene.

Katrā ziņā paldies jums visiem par izteiktām domām! Sākšu vispirms ar sevi, jo mani jau sāk mocīt raudulīgums un vairs nevaru noformulēt savas domas.... Man vajag pie doka, jo jūtu, ka netikšu galā pat ar elementārām lietām.... Jau tik daudz iekrājies darbu, kas būtu jāizdara, jāaizbrauc, jāpiezvana... bet man ir paniskas bailes... :( Ar īsto AD to varēju izdarīt smaidīdama bez piepūles, bet tagad tas šķiet nepaveicams uzdevums....
Un atkal mocīs vēl viena vainas apziņa par to, ka sāku just, ka neilgojos pēc meitiņas, kā bija agrāk, jo kopā ar viņu vismaz pašlaik jūtu tikai sāpes. Apburtais loks... kad sajutīšos labāk (ceru, ka tā būs) , mocīšos ar vainas apziņu, ka manā slimajā galvā bija "ielīdušas" tādas domas....

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Janetty
>
> nu tur jau ir tā nelaime, ka Tu visu laiku
> iedomājies, ka Tev kaut kas sabiedrībai, vīram,
> vecākiem, pat meitai jārāda. nesen braucu
> autobusā, kur psihiski traucēts puisis ļoti
> daudz runāja. pasažieri gribēja panākt, lai
> viņš apklust, un lika to izdarīt mātei, ko
> viņa, protams, nevarēja... bet mātei bija
> augsta pašapziņa, un viņa visus nolika pie
> vietas.
>
> ar mazu bērnu ir līdzīgi. es nesaku, ka Jums
> nav problēmas, bet tās risināmas no otra gala.
> šitā Tu dabūsi nākamo psihiatru pacientu.


...soreiz pievienojos runcenei...nja..katrs cilvēks ir pasaule...kāpēc jāpārtaisa vesela pasaule, lai izpatiktu citiem???...sakārtot to tā, lai pašam savā visumā saule sildītu patikami, tā ir cita štelle...

Tas gan labi, margr., ka vismaz Tev ir tik daudz smadzeņu, ka netaisies bērnus dzemdēt...

Nepaklausīgs bērns nav paša bērna vaina, bet gan vecāka nespēja, neprasme un neizglītotība. Ar jebkuru bērnu visu var normāli sarunāt.

ak, fool; nu nav tā, ir vecuma periods, kas ir šausmīgs, un tā ir psiholoģiskās attīstības norma. viena lieta ir paucināt kādu radu bērnu, pavisam cita, ja Tev viņš ir katru dienu un Tu nezini, kāpēc viņš tobrīd trako.

ir nelabi, ja bērns tādā attīstības fāzē iestrēgst, bet tas vienalga ir risināms citādi.

ir vieglie un grūtie bērni... atkarībā no temperamenta un vēl dažām lietām, turklāt tas ir pilnīgi bioloģiski.

vispār jau visi ir baigi labie vecāki, kamēr viņiem pašiem nav bērnu... :)

starp citu, sabiedrības nosodošā attieksme, ka bērnam ir jābūt tādam un tādam, lielā mērā ir pamats tam, kāpēc te viens otrs sēž forumā, jo mammas viņus baigi raustīja, lai viss izskatītos smuki, bet rezultāts ir neiroze; reizēm pat psihoze.

iesaku palasīt attīstības psiholoģiju.

Es esmu redzējis "grūtos" bērnus un esmu pavērojis kā mātes ar viņiem sarunājas. Tur ir viena draudēšana, izrīkošana un pavēlēšana. Kādu pretreakciju tur var sagaidīt?