būs vien jāsamierinās...
atminos,ka arī pirms lielā sprādziena bija lielas paģiras,bet tad nebija tās neizturamās sajūtas un jā,muļķības arī gadijušās,kuras iepriekš nekad nav bijis. Un kā ar pīpēšanu? agrāk pīpēju diezgan traki, tagad 1x dienā aizeju prātīgi izvelku,dažreiz paliek tāda dīvaina sajūta...
Drošvien no narkotiskajām vielām vispār pamostos baltajā kreklā.

Tāpēc jau paliek dīvaina sajūta, ka vienreiz dienā uzpīpē- tā jau ir visiem! :)

Par alkoholu runājot, lai gan es arī mokos ar sociālo fobiju, man ir otrādi- pēc alkohola lietošanas garastāvoklis pat uzlabojas nakamajā dienā.

Es arī baidos no cilvēkiem visu mūžu (kopš sevi atceros). Sabiedriskie pasākumi priekš manis vienmēr bija mocības :( Normāliem cilvēkiem tas sagādā prieku, bet man bija kā kārtējie valsts eksāmeni :( Pēc iespējas centos izvairīties no ciemos iešanas utml. pasākumiem, jo pēc tam jutos iztukšota, kā izspiests citrons, nomākta un nelaimīga. Pasākuma laikā jānodarbojas tikai ar to, ka jācīnās ar trauksmi, kura žņaudz kaklu un pārņem visas domas savā varā.... rokas trīc un protams, ka tādā stāvoklī nav iespējams uzturēt sarunu, piedalīties spēlēs, uzsaukt tostu, iepazīties utt........ Es cenšos, bet vienalga esmu gan fiziski gan garīgi stīva sabiedrībā un līdz ar to nelaimīga (vēl jo vairāk tāpēc ka apkārtējie izklaidējas, atpūšas no ikdienas, smejas - gūst baudu no saskarsmes), bet es pat nezinu - kā tas ir - gūt prieku no saskarsmes :( Protams, ģimenē un ar radiem tik traki nav un esmu laimīga, ka viņi man ir, ka man ir vīrs un bērns, bet iešana sabiedrībā man ir kā ekzekūcija. Esmu pievilcīga un ar savu ārieni esmu apmierināta, bet kad jūtu, ka kompānijā nokļūstu uzmanības centrā... gandrīz vai panika uz vietas....
Esmu bijusi pie psihologa... izstāstīju kā jūtos, viņš ieteica to pašu, ko iesaka grāmatās (noskaņot sevi, aizmirst, ka manu uzvedību var novērtēt utt.) Jā, loģiski visu saprotu, bet tā reakcija notiek pati no sevis. Pēdējā laikā pat doma par to, ka būs kautkur jāiet sāka nomākt un laikam uz tā pamata attīstījās depresija un nomākts garastāvoklis bija gandrīz nepārtraukti... Līdz iedzīvojos smagā depresijā. Tagad pie dzīvības uztur AD. Sakiet, ko tieši iesaka ārsti (medikamentus ilgstošai lietošanai) tieši pret bailēm no sociāliem kontaktiem? Pašlaik lietoju Fluoksetīnu (pret depresiju palīdz)........pagaidām šo AD lietoju tikai 2 nedēļas. Ļoti negribētos lietot neiroleptiķus, lai gan man doks izrakstīja....

Esmu lasiijusi, ka neiroleptiki trauksmei neliidz, dalai no viniem ir antidepresiiva ietekme, taapeec tie tiek izrakstiiti. Bet vai tad nav labaak palielinaat AD devu, nekaa pievienot neiroleptiki....

A es vispār neesmu sapratis kāpēc ad izraksta pie sociālas neirozes. Saprotu, ja ir depresija, bet neirozei - KO? Neiroleptiķi.
Ar neirolepriķiem ir bijis nedaudz labāk, bet kopumā bailes no sociālām situācijām nekur nav pazudušas, un "krateklis" un viss pārējais ar ne, ir tikai vieglāk.
Nu traņi..., tie gan, bet tas jau ir augstākais emocionālais lidojums.

Šobrīd visu novelu uz pavasari.

AD palīdz trauksmes gadījumā. un pēc sūdzībām ne vienmēr var pateikt, kādas zāles labāk derēs. citi no dienas traņiem guļ, piemēram, bet citi kļūst līdzsvaroti un var darboties... cik ļaužu, tik stāstu.

agrāk (varbūt tagad arī), ja bija stipras panikas lēkmes, doki rakstīja pretepilepsijas medikamentus. un līdzēja.

Vai tiešām kādam palīdz neiroleptiķi pie sociālās trauksmes? Esmu šadus tādus noprovējis,bet nejūtu, ka tas kaut kā uzlabotu situāciju.

Labu laiku atpakaļ padzēru haloperidolu ilgu laika periodu, pēc kādiem ~3 mēnešu lietošanas, šķiet bij uzlabojumi. Samazinājās psihotiski simptomi, mazinājās roku kratīšanās, bet tas nebija nekas tāds - ā, es tagad varu iet publiskās runas vadīt un saukt tostus. Ļoti vecas zāles, bet man tās nedaudz uzlaboja situāciju, pretstatā tajā laikā populārajam fluanxolam, kurš man nedeva itin neko. Bet pārāk daudz blakusparādību, kas vienkārši neļāva studējošam un strādājošam cilvēkam lietot.

es arī zinu cilvēkus, kas ir lietojuši haloperidolu mazās devās. agrāk tā vienam otram bija vienīgā iespēja; domāju, ka tagad ir labākas opcijas tieši blakņu dēļ, bet kopumā neiroleptiķis ir neiroleptiķis; ar kaut kādām sekām jārēķinās. man arī nepatika fluanxol, bet tāpēc, ka šķita — man pievienots Karlsona propellers.

Jocīgi, man fluanxol šķiet kā konfekte. Nekāda dižā iedarbība nav, bet nekādas blakusparādības gan nejūtu. Varbūt Jums tās devas bija lielas. Man ir 1.5 mg diennaktī.

0.5 mg 3xd.?

man arī tāda deva bija, bet noņēmu vakara tableti, citādi nevarēju gulēt. tad noņēmu arī pusdienas, pēc tam vispār pārtraucu, dažus mēnešus lietoju kopā ar Cipralex, no tā savukārt svīdu... to zinu droši, jo kādu brīsniņu lietoju atsevišķi vienu pašu.

vienīgā atminamā jēga bija no leponex (tas pats, par kuru te raksta Andris), 1/8 daļa tabletes uz nakti, devu neatceros.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.04.2010 13:45 by Runcene.

Es tagad lietoju Wellbutrin un fluanxol. Sliktāk tiešām nav. Ir labāk, bet ne ideāli. Bet tagad vismaz varu normālāk strādāt ar savām domām, jo fiziskās sajūtas vairs tā nebeidz nost. Blakusparādības nekādas nejūtu. Par to fluanxol man neiroloģe teica, lai nedzer pēc 6 vakarā, jo tad tiešām var būt problēmas aizmigt.

Man no fluanxola vispār bija tāda nepatīkama sajūta, ka pēc pāris ripām pārtraucu šamējo. Bet viskrutākais ir aripiprazols (Abilify), no vienas tabletes trīs dienas vēmiens nāca- tāda sajūta, it kā būtu saindējies.

psihiatri allaž uzsver, ka pie zālēm ir jāpierod, bet kā izdzīvot līdz tam pierašanas brīdim? pieradīsi? nepieradīsi?... vot i zīlē.

Nu jā, pie jebkuras indes var pierast. Sākot no mazumiņa un tā uz augšu. Var arī pie ciankālija pierast un pēc tam- nekāda vaina, varbūt pat kaut ko ārstēs. :))

Izskatās, ka neiroleptiķi vislabāk palīdz tieši šizofrēniķiem, jo lai nu ko, bet halucinācijas tie gan it kā noņem ļoti efektīvi. Tikai es nevaru pat iedomāties kā tie cilvēki jūtās, jo dozas jau viņiem ir reizes 6, 8 lielākas nekā pie depresijas vai trauksmes.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.04.2010 14:31 by existential fool.

Nu bet cilvēkam, kurš ir halucināciju un/vai murgu nomākts, tas pat ir kaut kāds risinājums.

Bez šaubām, ka tas ir risinājums, tikai interesanti- cik lielas gan viņam ir blakusparadības no tām lielajām devām medikamentu? Kā viņš ikdienā jūtās? Šeit forumā cilvēki ir stāstījuši, ka cilvēki ar šizofrēniju atsakās lietot medikamentus un izvēlas labāk būt "traki", bet tas jau noteikti dēļ tā, ka ir lielas blakus sajūtas no tām ripām. Ka ar tām zālēm arī nav dzīve.

viņi pa lielam nemokās no halucinācijām, tā ir viņu pasaule, ko tie uzskata par realitāti, tur viņi jūtas labi. ar zālēm diemžēl nevar (vai švaki var noņemt) viņu depresiju, kas seko pēc "varoņdarbu ārstēšanas".

tāpēc šizofrēnijas psihiatriska "ārstēšana" ir nosacīta lieta, vairāk tā notiek sabiedrības dēļ. pilsonis ir rāms, un miers. visu laiku guļ, nevis ņemas ar izdomātiem draugiem. ir taču labi...

visi forumieši jūtas nelaimīgi savā depresijā, nu, tad iedomājieties: cilvēkam atņem viņa ilūziju pasauli un liek dzīvot depresijā. lielā mērā tāpēc arī viņi bēg no ārstiem, no psihiatrijas, no slimnīcām...

slavenais Džons Nešs, starp citu, zāles ļoti ilgus gadus nelietoja vispār.

vislabāk, manuprāt, ja viņi var atļauties psihoterapiju, tad vismaz cilvēks iemācās saprast, kas ar viņu notiek, un tā lieta kļūst puslīdz vadāma.

ir pieejas pasaulē, kur halucinācijas nezāļo, bet uztver to kā daļu no cilvēka būtības. nezinu, kas no tā iznāks, bet tam ir piekritēji.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.04.2010 21:24 by Runcene.

To, kā viņš jūtas, zin tikai viņš pats. ( kaut kur jau dzirdēta frāze ).
Šaubos vai stacionārā ārsts spēs iedziļināties pacienta jūtās. Droši, ka zāles tiek izrakstītas pēc sistēmas - tāda un tāda diagnoze, tik un tik... Nevienu nenosodu.

viņi jau neslēpj, kā jūtas... pazīstams puisis teica, ka viņam nav lielāku šausmu, kas sākas pēc tam, kad "bujāns" ir nozāļots... un par to ir arī gana daudz rakstīts.

kā var, tā mūsdienās rīkojas; es tikai domāju, ka tā lieta ir sen kas vairāk nekā tradicionālās psihiatrijas traktētās bioķīmiskās izmaiņas ar nezināmu izcelsmi.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.04.2010 21:33 by Runcene.

Runcene,

Vispār jā, Tev gan taisnība- ja tā padomā es ar labprātāk dzīvotu ar izdomātiem draugiem sapņu pasaulē, nevis šajā vientulībā un depresijā.

Es laikam vienlaicīgi uzrakstīju savu iepriekšejo postu ar Runceni...
Kad skatījos to filmu Beautiful mind, biju neizpratnē, tā ir slimība vai tā ir mistika. Grūti izprotams, kā viens cilvēks spēj dzīvot "reālā" pasaulē ar blakusesošiem cilvēkiem. Tāda kā paralēlā pasaule.



Edited 2 time(s). Last edit at 26.04.2010 22:41 by drudzis.

Vispār laba filma. Sākums jau bij tāds mistisks speciāli. Es nesen noskatījos "Shutter Island"- arī labs gabals ar psiholoģisku piesitienu. Iesaku iečekot, ja vēl tas nav izdarīts. :)

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Vispār laba filma. Sākums jau bij tāds mistisks
> speciāli. Es nesen noskatījos "Shutter Island"-
> arī labs gabals ar psiholoģisku piesitienu.
> Iesaku iečekot, ja vēl tas nav izdarīts. :)


piekrītu!

Sveiki! Vai kāds no jums mēģinaja psihoterapiju, tāda gadijumā kā sociala fobija un ģeneralizeta trauksme, tomēr vairak interesē pirmais gadijums un kam tā palīdzeja? Es jau āpmēram 2 ar pus mēnešus apmēkleju psihoterapuju un nejūtu, ka kaut kas kļūst labāk, jūtos sliktāk, biežak domāju par savam problēmam. Ārsts izrakstīja zāles, bet es nelietoju, negribu pierast un ar tiem jūtos vēl sliktāk, cienšos katru dienu būt cilvēku vidū, bet ar katru reizi rodas daudz lielākas bailes, tomēr tiku galā ar vairākām situacijam un tas prasa ļoti daudz spēka. Nevaru normāli mācīties un dzīvot,jo traucē simptomi. Nezinu ko darīt, ārsts nosūtīja uz psihoterapiju, bet negribu visu laiku atrasties savas problemas, runāt par tiem, tas ir nepatīkami un sapīgi, kad neredzi jēgas. Lūdzu jūsu padomu, varbūt jus varetu kaut ko ieteikt. Vai kads zina kaut kas par grupu psihoterapiju un vispār par psihoterapiju. Tai vispār ir kaut kada jēga? Paldies;)

Es jau domāju, ka Tev vienkārši laiks vēl par īsu. 2arpus mēneši, tas nav daudz. Un ja Tu ej pie psihoterapeita, tad visticamāk Tev arī izdosies!

Pats esmu gājis pie psihologa biheiviorālo terapiju gadu, bet tā vairak bij tāda psiholoģiskā konsultēšana. Saprotu, ka ir vajadzīga tieši psihoterapija. Toreiz un tagad atduros pret finansēm.

Cik man zināms- tad tieši kognitīvi biheiviorālā terapija ir visefektīvākā pie sociālās fobijas, nevis psihoterapija. Ar to vecās, netīrās vešas kramēšanos nez vai var tikt vaļā no sociālās fobijas.

kognitīvi biheiviorālā jau ir vienkārši viena psihoterapijas skola. pieejas cilvēks parasti izvēlas pēc tā, kāds pats ir. tas pats sakāms par visiem pārējiem psihoterapijas virzieniem: eksistenciālo, psihodrāmu, psihoanalītisko, geštaltterapiju utt.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.04.2010 20:08 by Runcene.

Nu jā, un vēl grupņiki ir ieteicami- jo vairāk, jo labāk! Es šeit domāju grupu terapiju.

Pirms psihoterapijas apmēklēju arī psihologu, nezinu pēc kādas metodikas viņa strādāja, bet man palīdzēja uz kadu laiku. Man psihoterapeite pateica, ka pieleto psihodinamisko psihoterapiju.