Existentional fool, mani vienu reizi sāka trīcēt veikalā pie kases, es domāju, kā vairs neiešu tāja veikalā, es vispār gribēju atstāt pirkumus un ātrāk bēgt mājās :) nekas, pārdzīvoju un tagad arī turpināju iepirkties tur, tā laikam mums visiem ir, vienām tie simptomi vairāk, otram mazāk

Es domāju tādu PATIESīBU , kura kremt, vai kā to saka. Kad draugi, pedagogi vai darba kolēģi izsaka savas domas - objektīvas, tu saproti, ka tā ir realitāte, bet paiet laiks līdz ar to samierinies.
Vai Jūsu draugu lokā nav tādi cilvēki, kuri kā augstāko un patiesāko komunikāciju uzskata atklātību, bet , kad sāk to "spēlēt", tad.... Es pat nezinu kā noraksturot.
Šķiet man ir problēmas ar savu ideālo "Es" un patreizējo / reālo. Ja kāds nojauc ideālo "Es" , tad sākas psihozes, varu sākt bļaustīties un ārdīties, dažreiz (agrāk) pat pazemot, jo bail sevi pazaudēt, vai kā?
Piemēram, cilvēks, kuram ir kāds fizisks / izskata defekts (nav maināms), bet apkārtējie tev to visu laiku atkārto, lai gan centies par to nedomāt, pat dzīvot ilūzijās un noliegt, un tad domā, bet es tur neko nevaru mainīt...
Tāds iekšējs konflikts ar sevi.
Bet ja ir vēlme tiekties pēc panākumiem, būt labākam un varbūt pat pārākam. Tad ko man mainīt, es nesaprotu.



Edited 2 time(s). Last edit at 03.05.2010 00:03 by drudzis.

Jā tas mums varētu būt kopīgs. Konstatnta neapierinātība ar savu esošo es un vēlmei būt ideālam. Es ar to cenšos cīnīties, kad vien varu tad cenšos neizlikties par labāku. Vislabākās zāles pret to visu būtu patiesības atklāšana. Ja varētu savas bailes un satraukumu izrādīt, tad tas viss pazustu. Šīm sajūtām zustu jēga.

Varbūt es atkal nepareizi saprotu jāutajumu, tatad uzrakstīšu savas kārtējās domas:)
Man tagad grúti bút atklatai ar cilvékiem, un es ari neprasu atklatíbu no viņu puses, man liekas, ka maniem draugiem un citiem cilvēkim nav vajadzīgas manas problēmas, varbūt es šaubos, man ir mierīgak, ja viņi nezin kas ar mani notiek, man vieglāk attēlot prieku, nekā staigāt ar skumju sejas izteiksmi, jo kad viņi prasa kas ar tevi notiek, nezinu, ko atbildet.

Bērnībā ar draugiem man nebija nekāda saspringuma, bet vēlākajos gados arī ar tuvākajiem draugiem tas uzradās. Visu laiku bija jāizliekās, ka viss ar mani ir kārtībā. Tā mūžīgā izlikšanās arī mani sagrāva. To nevar pavilkt mūžīgi. Apkārtējie arī domāja, ka esmu ļoti izvēlīgs, ka man nav draudzenes un visu laiku prasīja- kad nu beidzot man tāda būs. Nezināju pat ko atbildēt. Apkārt bija daudz foršu meiteņu kuras man patika, bet es vien paliku tas "izvēlīgais" vientuļnieks.

Cilvēki ar sociālo fobiju ir vieni no labākajiem darbiniekiem, kādus vien var atrast, jo tie visu cenšas paveikt ideāli- bez nekādām kļūdām, jo tik ļoti baidās no kritikas un nosodījuma. Darba devējam tāds darbinieks ir zelta vērtē. Vismaz man tā ir bijis vienmēr- viss jāpaveic pēc iespējas labāk. Visu pārbaudīju divreiz, lai tikai nepieļautu kādas kļūdas. Tikai ar mācībām tā nebija, es jau diezgan agri pazaudēju interesi un satraukumus par mācībām.

Par to ideālo ES- jā man arī laikam ir tāds. Man ir augsti iekšējie standarti par to kādam man jabūt. Tas arī traucē dzīvot un pieņemt manu pašreizējo realitāti, tāpēc lielāko laika daļu mans prāts vispār mēģina nedomāt par to realitāti un situāciju, kurā es tagad atrodos.

existential fool
Es Tevi saprotu... :) Mani tik loti nomoka satraukums kontaktejot ar cilveekiem, ka es censos peec iespejas nekur neiet.... :( Ja aizeju (pat labaa kompanijaa, kuraa pret mani visi izturaas labi), juutos slikti, taada sajuuta, ka buutu izsuukti no manis visi speeki.... Par darbiniekiem arii piekriitu 100%

Un tā tā dzīve paiet garām, var tik noskatīties nopakaļ. Pilnīgi podā nolaista jaunība.

existential fool
Cik Tev gadu? Jaa, par podu Tu labi uzrakstiiji! :)) Bet es tomeer uzskatu sevi par varoni, jo saneemos appreceejos un dzemdeeju beernu :) tas man maksaaja veseliibu (no lieliem stresiem saakas depresija), tomeer esmu laimiiga, ka man ir sava gimene, un tas nekas, ka tagad vairs neiztieku bez AD..... Ja tie paliidzeetu arii pret soc. fobiju, buutu pavisam labi :) Ceru kaadreiz vareesu atlauties psihoterapiju.... Vai esi meeginajis?
Jaa... cik daudz speeka jaapieliek taadiem kaa mees lai sanemtos, paarvareetu bailes un piezvaniitu pa telefonu uz kadu iestaadi.... (es domaaju - parasts zvans, nekas nopietns) , bet daudziem taa ir passaprotama lieta! Bet ja man prieksaa nopietna saruna vai apmeklejums - triiceklis ir klaat............ beigaas juutos kaa caur galas mashinu izlaista un nomaakta, bez speeka, kaa 100-gadiigs tantuks....

Janetty, gadi nu samērā drīz jau būs 30. Es arī dzeru AD un tie tā kā palīdz pret depresiju bišku, bet priekš sociālās fobijas laikam vēl nekādas zāles nav izgudrotas. Nebūtu slikti, ja būtu tādas. Es esmu mēģinājis psihoterapiju, bet bez rezultātiem.

Zvanīšana pa telefenu man arī ir ļoti nepatīkama un grūta lieta. Un baigais stress, kad man zvana arī. Gribās vispār to telefonu nafig izmest. :)

Bet nodibināt ģimeni- man tā šķiet pilnīgi nesasniedzama lieta. Tas tiešām būtu varoņdarbs. :)



Edited 1 time(s). Last edit at 06.05.2010 15:03 by existential fool.

istenibaa mani baigi nomac tas, ka izvairos no cilveekiem :( Tas viss sagaadaa stresu... un ja igstoshi moka stress, depresija ir klaat... Jau kops skolas gadiem man vairs nav tuvu draugu (tikai pazinas).... taada sajuuta, ka es vairs neprotu draudzeeties, neprotu uztureet atiecibas ar cilveekiem.... kur nu veel - guut no taa prieku... kaads tur prieks, ka jaatriic kaa apses lapai :) )
Protams, uz lieliem pasaakumiem, teaatriem utml eju , jo tajos nav obligaati jaauztur kontakts ar cilveekiem. Traki iet nelielaas kompanijaas krodzinaa vai ciemos.... tur ir jaarunaa, jaapiedalaas atrakcijaas ut..... man tas ir kaa spiidzinaasana konclaagerii :( Es censos sevi "panemt rokaas" , bet tas ir tik gruuti! Pat savaacot visus speekus, mani centieni ir tizli un nozeelojami..... ja neko nedariisu lietas labaa, stress mani tik loti paarnems, ka man buus vai nu jamuuk prom vai kaa vajaatam dziivniekam jaasleepjas pa kaktiem... Visi atpuusas, guust prieku no tusina, bet es - no stresa zaudeeju kontroli paar sevi, ieniistu sevi par to, tas mani nomaac.... bet taa visa prieksaa esmu bezpaliidziga...
Manas bailes no uzstasanaas publikas prieksaa liedza arii izveeleeties profesiju, par kuru biju sapnojusi... Nezinu, kaa man izdevaas aizstaaveet diplomu (no baileem viss tika iezubriits un automaatiski norunaats), uz jautaajumiem atbildeeju ar taadu satraukumu, ka kaut ko saputroju un dabuuju sliktaaku atziimi, lai gan atbildes uz tiem jautajumiem zinaaju loti labi.... Ja vareetu to izdariit rakstiski, buutu izcils noveerteejums...
Tev depresija jau kops beerniibas? Es taa pa iistam to izjutu peec beerna piedzimsanas, lai gan kops agras beerniibas bija izteiktas nepamatotas garastaavokla svaarstiibas, kuras loti trauceeja saskarsmee ar cilveekiem... Tagad arii nevaru iztikt bez AD, lietoju jau 4.gadu... ir meeginats paartraukt, bet peec kaada laika jumts aizbrauc un atkal viss no jauna... Cik ilgi Tu lieto AD? Kaadus AD Tu lieto? Pret SF nemaz neliidz?
Vai Tev ir draugi? Tu regulaari pavadi briivo laiku ar viniem? Man, kad tuvojas briivdienas, saakas stress par to, kaa pavadiit laiku.... maajaas seedeet nevaru atlauties gimenes deel.... ja ir jaaiet ciemos, tad sakozhu zobus un paarvaru sevi... bet taa sevis paarvareesana nemazina manu SF. Piemeeram, pagajusajaa briivdienaa vairakas stundas seedeeju parkaa, veeroju, kaa meitina speeleejas rotalju laukumaa... man bija labi - ne ar vienu nebija jauztur saruna, un no otras puses diena bija pavadiita aarpus maajam, kaa arii meitina vareeja tuseet ar vienaudziem... Bet no tresaas puses saprotu, ka tas NAV normaali...:(
Kaa Tu pavadi briivdienas? Ko dari, ja Tevi aicina ciemos?

Tu precīzi aprakstīji visas sajūtas, ar kurām arī es esmu saskāries. Lai nemocītos ar tām, risinājums bija gaužām vienkārš- pārtraukt komunicēt ar cilvēkiem. Un tā jau diezgan sen man nav draugu un es nekur ciemos neeju. Tas gan ir ļoti nomācoši un tikai vairo depresiju, kura man jau arī ir lielu mūža daļu.

Ja Tu juties todien labi ar meitiņu parkā- tad jau viss bija kārtībā un kas gan tur nebija normāli? Galvenais, ka pašai un bērnam bija labi.

Bērnam protams bija labi, bet tā ir gandrīz vienīgā izklaide, kurā es jūtos mierīga... Jā, jutos daudz maz normāli, bet nomākta vienlaicīgi... Gribās (bet nevaru) atpūsties kā citi cilvēki - braukt ciemos, piedalīties dažādos pasākumos utt., nevis kā tantukam sēdēt parkā :))) Kad mani aicina māsa vai kādi paziņas, drudžaini meklēju iemeslus, lai nav jādodas viņiem līdzi.... Ir bijis, ka piekrītu, bet pēctam jutos ļoti slikti... (kompānija laba).
Tu neatbildēji, kādu AD lieto? Tu strādā? Kā komunicē ar kolēģiem? Kā plāno brīvdienas? Ja Tevi aicina ciemos, arī mēģini atrunāties ar steidzamiem darbiem? :) Vai radinieki, vecāki saprot Tavas problēmas?

pievienojos pulciņam. :( Janetty sajutas tik pazīstamas...un exential fool ari...un drudza ari un drosvien citu ari kuru diskusijas neizlasiiju... Ehhh. vispar man ir velesanas iegut kadu tikpat kompleksainu draugu kaa es.. lai nebutu vairs jaizliekas...kads piesakaas... ?

Kādreiz domāju, ka man vienīgajam ir tādas domas un sajūtas. Zināmā mērā pat interesanti, ka var tik daudzas iezīmes sakrist. Kā piemēram trauksme saskarsmē, bet tai pašā laikā liela neapmierinātība un sevis vainošana, kad satraukuma nav un esi viens. Sanāk tāda konstanta neapmierinātība ar sevi. Lai cik jocīgi nebūtu, zinu, ka tā neapmierinātība radās agrā bērnībā. Atceros pat visādus traumējošu gadījumus. Tēvs bija dzērājs un katru otro dienu nāca naktī mājās piedzēries un ārdījās, nebija iespējams gulēt. Tai pašā laikā, kad bija skaidrā visu laiku stāstīja, ka viņš skolā esot bijis teicamnieks. Un no manis prasīja to pašu. Atceros kā uztraucos katru reizi, kad bija viņam jānes liecība rādīt. Un bija gadījumi, lai gan reti, kad viņš mūs sita. Bērnība bija īsts murgs. Visu zinu un atceros, it kā saprotu, bet īsti tikt pāri neizdodas.

Njā, agrāk man arī likās, ka man vienīgajam tādas sajūtas, bet kad pavērās interneta plašumi, tad es atskārtu, ka cilvēku ar šādām problēmām modernajā rietumu sabiedrībā diezgan daudz.

Janetty, man liekas, ka nav svarīgi kādus AD kurš lieto, jo katram cilvēkam ir savi, kuri palīdz. Jānoprovē, protams, ir vairāki, lai saprastu, kuri vislabāk iedarbojas uz konkrēto organismu. Un ir daudzi cilvēki, kuriem nepalīdz nevieni.

Es pašlaik nestrādāju un vispār tā īsti neko nedaru. Eksistēju, vienu vārdu sakot. Kad gāju darbā, ar kolēģiem bija ļoti grūti kontaktēt un nekur es tā īsti neiekļāvos kolektīvā. Un vispār es domāju, ka cilvēki, kas nav paši izjutuši šo fobiju, nekad tā īsti nesapratīs. Tāpēc es cenšos apkatējiem cilvēkiem neatklāt, kas īsti man kaiš.

Es dažreiz iztēlojos savas bēres, un mani pārņem tāda kā svētku un transa sajūta. Pat mūziku esmu piemeklējis, man gan viņa patstāvīgi mainās.
Tā būs ļoti "smaga" publiska uzstāšanās, un es būšu neierasti mierīgs - manas rokas netrīcēs un man nenāks panikas lēkmes, neskatoties uz to, ka uz mani skatīsies daudz cilvēku.
Tā būs vienīgā mierīgā "publiskā uzstāšanās". Vismaz atvieglojums, ka reiz šis brīdis pienāks.
Mēs visi reiz dzisīsim...

man nav sociālas fobijas tādā izpausmē, tāpēc nav īsti, ar ko padalīties, bet attiecībā par darbiem es esmu sapratusi, ka tās lietas nav tik vienkāršas.

ja cilvēks ir depresīvs un nospiests, viņš var nebūt labā kontaktā ar savu iekšējo pasauli un nespēj sekot savai zvaigznei, savam iekšējam aicinājumam. viņš var strādāt pilnīgi neatbilstošu darbu, bet tas depresiju tikai padziļina. ļoti muļķīga situācija. spēju atrast īsto jomu arī nav, tās ir kaut kur aizsnaudušās.

tas pats var būt arī ar draugiem, radiem, kuru sabiedrībā nemaz nejūties labi, bet patiesība ir tāda, ka domubiedri varētu būt pilnīgi citādi cilvēki, kurus vienkārši nav drosmes, nav prasmes atrast. manā draugu un paziņu barā es vienmēr agrāk visiem biju baigā vāceja un citu bēdu uzklausītāja. citi pateica, kā man jārīkojas, jāuzvedas, kas jāvelk mugurā, pat darbu atrada, un es klausīju. bet man pienāca brīdis, kad es to vairs negribēju darīt, jo bija citas intereses, sapratu, ka jādomā vairāk par sevi, turklāt tas atmodās kaut kādās dzīlēs, pateicoties psihoterapijai. un, protams, ka es tāda nevienam no bijušajiem paziņām vairs nebiju interesanta. bija jāmeklē pilnīgi citi cilvēki, citi gara radinieki, kuriem nevienam no otra neko nevajag, bet vnk kopā ir forši.

par ģimeni vispār ir atsevišķs stāsts. ja kāds šeit domā, ka viņa problēmas ir kaut kā bioloģiski iedzimtas, tad varbūt viņam mans skatījums nederēs. es pilnīgi noteikti zinu, ka manas traumas ir pārmantotas psiholoģiski. nu, apmēram tā, ka visa dzimta ir ar kaut kādām problēmām. un tad nu, godīgi sakot, tai vidē ir baigi "interesanti" būt: pieauguši cilvēki ir kā zīdaiņi, gļēvi, bailīgi, dusmīgi uz visu pasauli, atkarīgo vairāk nekā birkavs, intereses primitīvas, ņaud par stulbo valsi, valdību, raksta sūdzības uz visām pusēm, klapato pabalstus, nestrādā neko jēdzīgu utt. ļoti grūti ar tādiem.

ja ir partneris, sievietēm ir ļoti viegli iegrābties vācamā, pasīvā, gļēvā partnerī, bet puišiem mātišķā, valdonīgā sievā, kura vispār elpot neļauj, parasti viņa ir tāda pati kā paša māte. tāpēc es pat teiktu, ka tikmēr, kamēr neesi izveseļojies, ir labāk, ja neesi juridiski saistīts. var sanākt lielas mokas, lielākas ciešanas nekā tad, ja esi viens un it kā pamests.

ar savu garo tekstu es gribēju vien teikt, ka ir iespējams, ka tā vide, kur Jūs visi it kā neiekļaujaties, nemaz nav tā, kuru Jūs gribat. Tas, ka esat šeit, ja vien liecina, ka gribat citādu dzīvi, jo ir taču tūkstoši cilvēku, kas rullē vaļā tāpat kā agrāk un turpina laist muļķi.

patiesība kaut kur mīt ap tām lietām, kas bērnībā šķita jaukas un intersantas, tad, kad trauksme vēl nebija tik liela. ne vienmēr, bet dažkārt tas var palīdzēt, ja mazliet par to padomā. un es jau labi sen, pat pret savu gribu, esmu spiedusi sevi iet ārā, kustēties. tas palīdz, sākumā nemanāmi, bet tomēr. pastaigas dabā, mežā, kontakts ar dzīvniekiem, mūziku utt., lai dvēsele galīgi nenomirst.

var jau strīdēties par zāļu labumu vai sliktumu, bet tās arī bieži ir vienīgās, kas palīdz saglabāt spēju kustēties un galīgi nesabrukt kā personībai.

Jā, cilvēks ir sociāls radījums un lai sekotu savam aicinājumam un atrastu savu vietu dzīvē- pats pirmais nosacījums ir lai viņš justos kaut cik brīvi un nepiespiesti sabiedrībā, kurā viņam jādzīvo un tad var ar pilnu atdevi pievērsties lietām, kuras interesē. Bet ja pat šis minimums ir liegts un sabiedrībā jājūtas kā vajātam dzīvniekam, tad viss pārējais zaudē jēgu.

Mani arī reizēm nomierina doma, ka reiz mēs visi būsim miruši un viss būs zudis, tā it kā nemaz arī nebūtu pastāvējis.

man gan si doma nenomierina, jo man ir tada sajuta, ka izniekoju savu dzivi un tas, kas mani radija man to nepiedos, jo es ar pateicibu nepienemu un neizmantoju labu merku varda visu ko Tas man ir devis...

+ vel tadas domas, ka ir jamil un jaciena visi, tas nozime ari sevi... it ka uzskata pasnavibu par lielu greku un, ka talak dveselei bus problemas pec naves...tad man ienaca prata, ka, ja visu dzivi sevi shaustam...
ja mes teiksim pret kadu citu cilveku tik bargi izturetos, piem., pret savu bernu, mes butu nelieshi... bet sevi mes mocam... varbut tur augsha mus neuzskata par upuriem, bet gan par varmaakaam...

Manuprāt, skarbā realitāte ir tāda, ka cilvēku sabiedrība ir kļuvusi ļoti komplicēta un sarežģīta sistēma un kā visās sarežģītās sistēmās ir kaut kāds kļūdas jeb brāķa procents, un mēs nu esam šādi brāķēti. Ir daudz cilvēki ar visādiem citiem defektiem. Kopēji sistēmai tas nav nav vispār nekāds zaudējums- vien sīka vienība. Bezjēdzīgais progress neapturami iet savu gaitu un es labpratāk nemaz nebūtu daļa no visa šitā sviesta.

Kā es gribētu būt naivāks cilvītis, kas tic dvēselēm, gariem un visiem citiem fufeļiem, tad dzīve noteikti izskatītos daudz saulainākās krāsās.



Edited 1 time(s). Last edit at 07.05.2010 20:16 by existential fool.

var jau ticēt arī sev, nevis fufeļiem. es, piemēram, neticu nekādiem dieviem, tie visi ir simboli, ar kuru palīdzību cilvēks skaidro neizskaidrojamo.

bet nesen viens bija labi pateicis: nāvi ar nāvi neārstē...

existential fool ...interesanta versija, bet hmmm... es tomer domaju, ka mums drizak ir iedomu slimiiba un viss ir musu galvas... un neesam nekadi braakji.. es vel laikam esmu naiva un es ceru uz briinumiem, ka kljuus labak...bet pie taa ir jaastraadaa pasham un labi,ja kaads paliidz...

es saprotu, ka pati vien sevi taadu esmu pataisiijusi ar savam nozheelojamam domaam...kaut man kaads taas domas tajaa laikaa kad tas kaadaa 2.klasiite saaka rasties buutu izdzinis laukaa...

no taa visa ir gruuti izrauties un liekas, ka paliek arvien trakak... bet taas ir tikai iedomas, kas liek mums taa justies!!! taa nav realitaate ko mes domajam...mes esam kas vairaak...


Runcene es neskaidroju ar dievu neizskaidrojamo... es ticu evoluucijai....bet sak ko gribi, es tomeer ticu, ka ir kaads augstaaks speeks, jaa un shis augstais speeks iekustinaaja visus mehaanismus arii evoluuciju... si ticiiba manii vienmer ir bijusi un buus... nevienai religijai gan nesekoju, jo taas mani neuzrunaa...ja nu vieniigi budisms skjiet kaut kas jeedzigaaks. un es izvairos lietot jeedzienu Dievs, jo to visi vienemr saista ar kristietibu...Bet es par sho temu nevelos aizsakt nekadas diskusijas, jo ta ir katra pasha izvele ticet vai ne.

margr., tieši otrādi- nevis Tu esi sevi tādu pataisījusi ar savām domām, bet gan Tavi vecāki un apkartējā vide, kad Tu biji pavisam maziņa. Neviens cilvēks neveido pats savu pašapziņu- tā tiek iegūta dzīves pirmsākumā. Un pēc tam ko mainīt ir sasodīti grūti, ja vispār tas ir iespējams.

Un cik man vispār nācies dzirdēt cilvēku, kas sirgst ar šo fobiju, stāstus- tad visiem vecāki paši ir ar problēmām, nereti kāds no vecākiem ir alkoholiķis un tā tamlīdzīgi. Un tā tās problēmas tiek nodotas uz nākamo paaudzi.

un tadelj, ka kads tev ir izborejis smadzenes tu sevi uzskati par braakji?

es vispar esmu samera viegli ietekmejams cilveks, es zinu, ja uzrastos kads cilveks kas man vislaik teiku - tu vari, tev izdosies, ar tevi viss ir kartiibaa!!! jaa es drosvien tam noticeetu, bet diemzhel shadu cilveku man apkaart nav...visi tik gremdee dziljaak..

Jā, es jūtos savas personības pašos pamatos sačakarēts. Tās nav vien manas domas, bet tas jau ir defekts dziļi zemapziņā, ar kuru es neesmu iemācījies cīnīties, lai spētu kaut cik normāli funkcionēt. Tā rezultātā es esmu pazaudējis jebkādu jēgu šai dzīvei.

Bet tas tiesa- ja apkārtējie cilvēki bieži uzslavē, tad ir tāda sajūta, ka arī pašvērtējums ceļas.

tacu dazhkaart var paliiddzet arii speriens pa pakalju......
atceros, ka man kaada darba biedrene iedeva speku sanjemties vismaz uz kaadam 2 nedeljam...
vinja bija vecinja gados tadelj divaina karta es kko mazliet atklaju, ka man gruti komuniceet u.tt.un, ka man vienmer sliktas domas par sevi, un vinja mani netieshi nosauca par njunnju... es nodomaaju... koooo??? un jaa es sanjeemos, jo nodoamju...nee neesmu nekaada njunnja...!

Nu jā, šitāds variants arī reizēm labi iedarbojas. :))