Sveiki visiem trako un nenosakāmo sajūtu mocītajiem un viņu līdzjutējiem:D
Es sen sen neesmu te bijusi, nezinu, centos iztikt un galu galā biju tak rakstījusi, ka ir labāk. Labāk jau arī bija, bet tagad atkal ir slikti. Vispār nezinu, kas tas ir.

Esmu pilnīgi un galīgi sevī sapinusies un mokos, mokos, mokos.... Bet negribas tā mocīties :)
Sapinusies es esmu tajā ziņā, ka esmu pieņēmusi dažu cilvēku, piemēram, Runcenes teikto, ka depresija nav slimība kā tāda, ka viss atkarīgs no manas domāšanas utt utjp., bet vairs negribas tā domāt. Gribas domāt, ka ir slimība, ka ir nojūgušies mani receptori smadzenēs, kuri nepiegādā šūnām attiecīgi pienācīgi daudz serotonīna un citus vajadzīgos neirotransmiterus. Jo gribas vienkārši, lai kāds pasaka, ka esmu slima un ka jādzer zāles un jāārstējas kā no cukura diabēta. Kā to saka psihiatri.
Vispār es jau varbūt atkal sen būtu atgriezusies pie zālēm, ja vien nebūtu sākusi iet autoskolā. Labi, ka medicīnisko izziņu var iegūt arī neizejot caur ārsta kabinetiem, lai gan depresijas slimniekiem jau laikam tāpat ļauj kārtot tiesības. Es tikai neiznu, kā var kārtot tiesības, ja lieto stipras zāles, kam ir blakusefekti.

Es zāles neesmu dzērusi jau vairāk kā gadu atkal. Cenšos tikt ar sevi galā pati, tikai diemžēl ne pārāk veiksmīgi. Brīžiem liekas, ka sanāk.
Nu, piemēram, jūtu, ka baigā trauksme iekšā. Tad izdomāju, ka man ir bailes no daudz kā - ko padomās cilvēki, kas notiks, ja es izdarīšu nepareizi kaut ko utt. Un tad tā pilnīgi sev domās lieku uzlikt tam visam mīksto un pateikt - nu i pofig, nebaidīšos un viss, kaut sit mani, lai sit. Arvienvārdsakot stājos pretī savām bailēm un uzreiz trauksme pazūd un paliek vieglāk. Taču ar to vien nepietiek :(
Tiesības man vēl nav kabatā, bet jāsaņemas un jānoliek. Kā jums izdevās nokārtot tiesības, kas dzer zāles?
Ko vēl gribēju pateikt? Gribu nākt te parunāties. Kaut vai vienkārši izklāstīt savas sajūtas, jo baigi tas viss iekšā un tāda izrunāšana uz āru ļoti vajadzīga un ļoti palīdz. Nav man cita neviena, kam stāstīt.

Es nespēju panest to nespēku un nogurumu, sajūtu, ka neko negribas. Vispār neko. Labprāt ieritinātos gultā un gulētu, gulētu, gulētu. Kā lai tiek ar to nogurumu galā?

Es te vienu dienu sapratu, ka it kā gaidu padomus no cilvēkiem, bet, kad man kāds ko iesaka, neko tāpat nepildu. Tā baigā kļūda. Esmu nosolījusies, ka tagad ņemšu vērā cilvēku ieteikumus, protams, izsverot to lietderību. °
Jautājums - vai kaut kādi vitamīni, sevišķi B grupas vitamīni varētu palīdzēt kļūt mundrākam? Varbūt vēl kaut ko var padzert?

Paldies jau iepriekš par ieteikumiem.:))



Edited 1 time(s). Last edit at 21.04.2010 13:15 by blueberry.

Tas, ko Tu apraksti vēl nav depresija. Un, ja ir, tad ļoti minimāla. Labā ziņa ir tā, ka ārā no tā tikt nav tik grūti. Varbūt tomēr labu psihiatru un nedaudz zāļ "kruķa".
Mundrumam pēc pieredzes varētu palīdzēt fiziskas aktivitātes, lai arī sevi grūti piespiest.
Savā laikā tiesības noliku ar depresiju, VD un zālēm. Anotācijā vienmēr rakstīts par to, ka nevar vadīt auto&lietot alkoholu. Mans psihiatrs sacīja, ka var un viņš pateiks, ja nu gadītos zāles, ar kurām tiešam nedrīkst.



Edited 1 time(s). Last edit at 21.04.2010 13:46 by Alstere.

Nu, man pagaidām vēl nav tā stadija, kad guļu un guļu un nekustu ne no vietas. Cenšos sevi līdz tam nedavest. Galu galā ir pienākumi, kurus vienkārši nevaru atļauties neizdarīt. Tie, kā likums, saistīti ar bērniem. Nu, nevaru es nebraukt meitai pakaļ uz skolu, piemēram. Nevaru palaist no rīta uz skolu neēdušu. Baigi saņemos un izdaru, kaut izdaru visu pēdējā brīdī. Bet citas lietas, kas nav tik degošas, stāv. Mājā ir totāls bardaks. Piespiežu sevi saņemties un ik pa laikam sakārtot. Tad nu domāju, moš tas vienkārši slinkums? Bet kur tik grūti saņemties izdarīt? Pie kam mani tas bardaks reāli traucē un nomāc. Ja vīrs māju sakopj, uzreiz sajūtos labāk. Par sevi nerūpējos nemaz. Ar grūtībām sametu veļu mazgāties, bet par gludināšanu esmu aizmirsusi. Ja nu galīgi nav varianta, izgludinu. Un negribas neko.

ko no fiziskajām aktivitātēm iesaki? Es daudz braukāju ar riteni. Bet labāk un mundrāk vienalga nepaliek. Vispā tāpat paldies, ka atbildēji.
Pie psihiatra laikam iešu gan, bet tiešām gribu nolikt tās tiesības.

Nu tomēr izklausās pēc simptomiem, kad labāk aiziet izrunāties pie kāda speciālista. Kas visvairāk traucē? -nogurums, apnikums, trauksme- to vajadzētu saprast vispirms. Esat mājsaimniece?

Man gan liekas, ka tā tomēr ir depresija. Tad, kad no gultas nevar izkāpt, tad jau ir galējais variants. Bet ir jau visādi starpstāvokļi. Mēdz būt arī tādas slēptās depresijas, ka no malas cilvēks izskatās aktīvs un piespiež sevi uz rīcību. Bet patiesībā jūtas draņķīgi. Man bieži ir tāda sajūta, ka negribas no rīta no gultas kāpt laukā, bet piespiežu sevi, jo nevaru finansiāli atļauties slinkot un nevienam tās sajūtas izpaust nevaru, jo daudzi to nesaprot un sauc par slinkumu. No vienas puses tas ir labi, jo neļauj galīgi palaisties, bet no otras puses nekas nemainās arī ar to sevis piespiešanu. Ārēja aktivitāte jau automātiski neliecina par labu veselību. Depresija ir jāuzveic nevis jāmoca sevi.

Vitamīnus un visas tās piedevas vajag kompleksi nevis kaut kādu vienu. Bet par B vitamīnu piedevu optimālu uzskatu Multi-B strong. Ja lieto dienas laikā arī kombinēto vitamīnu (kas arī būtu jādara) tad pietiks ar pustableti bet vēlams ne tajā pašā ēdienreizē kad kombinēto vitamīnu. Citādi var arī veselu tableti. Un nevajag aizmirst par papildus C vitamīnu un kalciju...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Nu šobrīd mājsaimniece, tipa. Kāda tur mājsaimniece? Ja jau saimniekotu pa māju, tad būtu labi :D Es te pagaidām audzinu un mēģinu nostatīt uz kājām savu mazo sīcīti, kam ir BCT. Nu, vispār uz kājām ir nostatīts, tagad mēģinu socializēt, un ar rudeni meklēšu darbu.
Pie psihiatra runāt nav vērts iet, jo viņi diemžēl nerunā. Kaut liekas tik forša mana pēdējā dakterīte un man tā gribas ar viņu parunāties, bet nekā. Tik domā par zālēm. Bet psihoterapeitam nav līdzekļu. Šobrīd nemaz nav līdzekļu tādai ekstrai. Bez tam, mēs vairs nedzīvojam Rīgā.
Mani uz jūs labāk nevajag uzrunāt, es vispār jūtos kā gatavais bērns. Uzvedība arī biežī tāda pati :D

Kas traucē visvairāk? Patlaban liekas, ka izvairos no problēmām, atlieku, nedaru un tas mani dara traku, rada trauksmi un nespēju darboties. Kāpēc nerisnu, nezinu. Kā saņemos un sāku par kādu problēmu domāt, tā prāts pilnīgi kā nobloķējas, galva tukša un pilnīgi fiziski jūtu, ka organisms cenšas atvairīt to visu. Tas ir pirmais, kas jādara, jāapzinās savas problēmas un jārisina. Tikai nesaporut, kāpēc tik ļoti negribas neko risināt. Nu, nav jau nekādu baigo problēmu, bet visi ikdienas sīkumi, visādas atbildības, kas jādara, es to atlieku un atlieku.

sveika, Blū:)

nu, nezi, man jau arī šķiet, ka esi biku par daudz iebraukusi. no tāda stāvokļa pats var tikt ārā, ja var paskatīties uz lietām citādi. jautājums: uz kurām... kas notiek? kas notika nesen? bail no eksāmena? par šito netā daudz runāts. cits iedzer, bet tā lai nevar saost. cits paņem kādu tableti, no kuras nebremzējas. bail no vērtējuma? ja es pareizi atceros, Tevi bija audzinājusi diezgan stingra ome, mamma nez kāpēc ne, puisītis arī slims... tur var viegli rasties doma, ka neesi gana vērtīga, gana laba...

uzcērties, iesmaržojies un ej! pacel galvu, pat ja negribas. fluīdi nostrādās.

kā iet ar bikšaino sugas pārstāvi? es jautāju tāpēc, ka var būt tā, ka kaut kas Tavā pašas ģimenē, ir tāds, kas liek Tev justies nevērtīgai. uz šo jautājumu nav jāatbild, vnk padomā ;)

par zālēm un psihiatriem. zāles dažreiz vajag, bet neviens no malas nevar pateikt, kad tas ir, piespiest arī nevar. jā, es neticu tām bioloģijām, vismaz ne saistībā ar šī foruma ļaudīm.

Tev tiešām nav jāklausa nevienam, bet ir viena lieta, kas nav nekas jauns un ko visu laiku skandina psihoterapeiti: sameklē kādu, ar ko runāt... tas ir vitāli svarīgi, lai Tev tiešām neizveidojas problēma. to es varu izvirzīt kā vienīgo noteikumu, kuram Tev vajadzētu klausīt, pārējais ir optional.

ā, un vēl: Magvit B6, C, D, Omega-3. vari pamēģināt tādu kārtīgu kokteili.

ku!
Paldies par ieteikumu. :)

Fuzzy
Lūk, man tieši tā, kā tu raksti. Un es arī citrreiz domāju, nu, kad sākšu darīt, paliks labāk. Bet ne sūda nepaliek. Dusmas man uz sevi. Kur es tikko kā izlasīju, ka depresija ir dusmas uz sevi. Man tiešām dusmas uz sevi, nu kā es tā nevaru. Es patiešām gribu būt dzīvespriecīgs cilvēks. Man vispār liekas tik grūti dzīvot šajā pasaulē. Tie visi pienākumi mani nomāc. Kad biju Dzintaros, jutos tik labi, ne no terapijas vai zālēm, bet no tā, ka nav nekādas atbildības, nekas nav jādara, pat ēst nav jātaisa. Varbūt tomēr slinkums??? Bet varbūt ir tāda atbildības un pienākumu fobija:D?

Eh, man jau paliek pat labāk, ka varu ar jums parunāties. Paldies, ka uzklausiet.

vēl par psihiatriem, zālēm un bioloģiju...

nu ir jau tā, ka šādā stāvoklī gribas, lai kāds pavāc:)

psihiatri parasti asociējas ar vācēju, jo iedod ripas, kuras stutē, daži cilvēciski ir ļoti empātiski, reizēm pat par daudz... (kāda jums šausmīga dzīve!!!)

bet

kamēr cilvēks ir jauns, viņš, iespējams, ir maksātspējīgs, var zāles atļauties, bet tad vienā dienā kaut kas gadās, un viņš vairs to nevar... tad nu laipnais psihiatrs piemeklēs diagnozi, lai nav pašam jāpērk. ja nav augsta apzinīguma, tad tas ir jau ceļš uz grāvi. ar laiku zudīs interese, motivācija, rumpis tikai uz ķīmijas vien turēsies. un vienā dienā doks pateiks: ziniet, esat jau gana vecs, mums maz naudas, jaunās paaudzes zālēm visiem naudas nepietiek, un iedos kaut kādas, ar kurām varēs tikai šūpoties kā niedre vējā... būs 100 latu pensija, i vsjo.

ja nebūtu šitādas nozāļotas neirozes un depresijas redzētas, tad nerakstītu. psihiatrija ir lietojama ar lielu atbildības sajūtu.

Pameklē tepat psihiskās veselības sadaļā, es nesen par to visu vairāk un rūpīgāk rakstiju. Varbūt Tev noderēs un Tevi iedvesmos. Šajos grūtajos laikos vairāk kā citreiz ir vajadzīgs pabarot smadzenes un visu ķermeni lai būtu spēks pārvarēt grūtības... Un ja kas, vari rakstīt man privāti... Varbūt varēšu ar kādu labu vārdu pabalstīt...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Eh, labie cilvēki, paldies tiešām par atbalstu:))

Runcene - nu tu atkal mani iespaido :D Es esmu tik viegli iespaidojams cilvēks. Nu noticu es tev par tām zālēm. Man gan ir tā, ka jau šobrīd raksta kompensējamās zāles. Un jā, gribas gribas, lai mani pavāķī. Ļoti, ļoti to gribas. Varbūt tāpēc arī esmu iestrēgusi tādā bērna stadijā, ka nav izdzīvotas tās sajūtas, ka tevi auklē, mīļo, uztraucas par tevi. Tad nu ir tā, kad saslimstu, ļoti gribas, lai vīrs mani pavāķī, pasniedz tēju, sagatavo sinepju ūdeni, kur kājas mērcēt, apsaitē kakliņu. Tādos brīžos jūtos super labi. Varbūt šis ir pirmais, ar ko būtu kaut kā jātiek galā? Tikai kā? Varbūt ir kādas idejas?

Man bija ļoti despotiska vecāmamma. Vienu nakti sapņoju, ka viņa autobusā izkarinājusi manu netīro veļu un visi smejas. Ļoti zīmīgi starp citu. Tagad domāju - priekš kam viņai vajadzēja to visu? Kāpēc vienmēr jāpazemo citu cilvēku acīs? Liekas, lai kontrolētu, lai justos pārāka. Patiesībā pretīgi. Vēl ir tā, ka viņai kāds ko sliktu par mani saka, vienmēr atstāsta, pie kam tādā cietējas veidolā - redz, kā par tevi slikti runāja, bet es aizstāvēju. Nesaprotu, kāpēc man vispār tas sliktais bija jādzird? Es, piemēram, sev tuviem cilvēkiem nekad nestāstītu lietas, kas viņus varētu sāpināt. Priekš kam? Bet vēl jau tāda lieta, ka mans jūtīgais raksturs. Nu, ir jūtīga tā nervu sistēma, tagad to ļoti labi saprotu, jo redzu savu meitu. Raksturs tas pats. Kreņķējas par visiem niekiem, pārdzīvo par katru sīkumu, izbimbājas. Bet citādi sabiedriska, draudzīga, daudz draugu. Manī jau bija iedzīti baigie kompleksi pie tā visa vēl. Savukārt puika pilnīgi citādāks, pasmejas par sevi pats, dzīvespriecīgs, neņņuņņā par katru nieku. Tā ka redzu, cik raksturam arī liela nozīme.
Un mana mamma arī saka, ka tikai tagad, kad meita ir tik liela izaugusi, viņa skatās uz viņu un saprot, ko man nodarījusi, kad mani pameta.

Es zinu, zinu, cik tas viss ļoti ietekmējis mani, pie kam tagad arī saprotu, kāpēc citus bērnus sit un pazemo, bet izaug normāli, bet citiem trauma jau, ka bērnībā neņēma klēpī un nemīļoja. Domāju tas saistīts ar to jūtīgo nervu sistēmu.

Mammai bija lielā love un es tur pa vidu neiederējos. Viņa redziet iedomājās, ka es jau nekur nepazudīšu, ka turpat vien būšu. Skaidrs, ka tieši no tā jutos, kā nekam nevajadzīga un es domāju, ka tās sajūtas sasaistāmas ar šībrīža sajūtām, ka neesmu nekam derīga. Bet vispār es nezinu, ko tur vairs var darīt ar to pagātni. Simtiem reižu izdzīvots, izsāpēts, bet jēgas nekādas. Tagad brīžiem skaitu pie sevis - esmu normāls cilvēks, esmu laba utt. Tik grūti visu laiku sevi mocīt, domāt, ka esi slikts, slinks, nekam nederīgs. Pat nezinu - kā lai sevi iemīl?

raksturs ir temperaments + audzināšana

daži temperamenti vieglāk tiek galā, temperaments ir bioloģiska lieta, bet raksturs vairs ne.

ar mammu vari varbūt vairāk parunāt? tas nekas, ka abām būs jāizraudas varbūt, iespējams, ka starp Jums abām daudz nepateiktā. iespējams, ka viņai arī ir kādas domas par omi... tas varētu Tev palīdzēt tai ziņā, ko rakstīju pirmajā postā: paskatīties uz sevi citādāk.

problēma nav tajā, cik daudz un bieži par to runā, bet par kvalitāti, par sarunu dziļumu.

Ar mammu jau esam runājušas. Vairākas reizes, arī izbimbājušās. Man ir tik ļoti žēl, ka mammas nebija.Viņa bija laba, nu tāda no labajām mammām, kuras bērns klausa, kad ko saka, pat nav jābļauj vai jāsoda.
Mammai arī nebija viegli, vecāmamma viņu turēja arī savās važās, tā bija tāda izraušanās, protests, beidzot pastāvēšāna par sevi, tikai žēl, ka es tur biju pa vidu. Nu, terorists vecāmamma. Apspiedēja. :D Ai, es pat vairs neturu ļaunu prātu uz viņu. Uznāk reizēm, kad sadusmojos. Bet veca jau viņa, tomēr prāts vēl ass. Izrunāties var par visādām tēmām.

Par bikšaini:) Tur viss kārtībā. Man jau liekas, ka sen nevajadzēja būt kārtībā. Bet mīl mani viņš un jūtos kā sieviete ar viņu. Tur tiešām nav problēmas.

...eh, izklausās pēc izsīkuma- tomēr taču smagi gan jau bija mazuli ''izcelt'', esi visu enerģiju atdevusi viņam. Dabā arī pastāv enerģijas nezūdamības likums- ja vecāki nav iedevuši ar rūpēm, maigumu utt, kas pienākas bērnam, vēlāk dzīvē mums vnk trūkst spēka un mēs ātri izsmeļamies.
Pavasaris nemaz neiedvesmo? Varbūt tieši esi nogurusi no mājas dzīves? Ir cilvēki, kuriem vajag sabiedrību, kaut vai iet uz darbu. Malacis tu esi- esi uzstatījusi mazo, cepuri nost un tāpēc vien esi pelnījusi ''paslinkot''

Dīvaini, ka pavasaris tieši nāca ar depresiju. Jo siltāks un labāks laiks, jo sliktāk man kļuva. Nezinu, varbūt arī tas, ka vajadzētu it kā ņemties pa pagalmu, tīrīt, kārtot, kaut ko iesēt varbūt, bet pilnīgi un nemaz negribas.

Jā, un no mājas dzīves esmu nogurusi reāli. Es jau rēķinājos, ja sēdēšu ilgi mājās, vispār būs slikti.
Man ir tā, ka es it kā no cilvēkiem baidos un grūti kontaktēties, bet jūtos labāk, ja ir kaut kur jāiet - uz darbu, uz mācībām, nu vienalga.

Atceros pat sevi skolas laikā - kā pienāca vasara, zināju, ja visu vasaru pavadīšu mājās, man būs slikti. Ta mēģināju dzīvoties kaut kur pie radiem ik pa laikam vasarā, kaut kur aizbraukt.

Pēc pirmā bērna piedzimšanas depresijas nebija, jo turpināju mācības, tā ka pilnīgi iespējams, ka mājas dzīve mani beidz nost. Lai gan kas tad nekait it kā, var ilgāk pagulēt (ja sīcis ļauj), palūrēt seriālus pa dienu, bet būtu tik daudz las darāms mājā, taču negibas neko.

Mazais paņēmis ļoti daudz nervu un pataisījis dažu labu sirmu matu, pārdzīvojumu bijis mums ļoti daudz, bet tas nav īstais iemesls, jo man bija depresija jau pirms bērniem, kad vispār biju viena, nebija pat jāstrādā, tikai mācības. Iestājos augstskolā, kurā bija nenormāla slodze. Visu laiku mācījos un bija tīri OK, bet kā nāca pavasaris, tā čau. Širmis ciet un nevaru saņemties ne pamācīties, ne aiziet uz skolu. Rudens depresiju kaut kā vieglāk pārnesu, bet pavasarī, tik grūti. Dīvaini, ne?
Runājot vēl par mazo, ir pilnīgi tā, ka tad, ja ir ļoti grūti, tad viss organisms un viss mobilizējas un cilvēks var izdarīt ļoti daudz. Es turējos ļoti labi, kamēr bija akūta nepieciešamība būt ar mazo, palīdzēt, izturēt utt. Kolīdz palika vieglāk, tā man kļuva sliktāk. Bet nu ar mazo arī nedaru til daudz, cik vajag. Es jau te kādreiz rakstīju, ka cenšos, bet nesanāk, sanāk periodiski, kad ir iedvesma un nejūtos slikti, bet tā pārējā laikā cenšos vismaz vest mazo pie speciālistiem, lai tie ar viņu darbojas.
Tas mani arī ļoti nomāc, ka man jādara, jādarbojas mājās pašai ar mazo, bet es nedaru. Kāpēc, nesaprotu.

blueberry, neesi paskatījusies calis.lv, kur mammas runājas, kam bērniņi ar īpašām vajadzībām?

Runcene - esmu esmu skatījusies arī calis.lv Kāpēc prasi? Man nav īpašas vajadzības kontaktēties sasitībā ar šo lietu. Dažreiz palasu tikai par ieteiktām metodēm.

Kas ir nu-nu? Tas pats Gedroics? Mans bērns starp citu nav traks. Viņš ir gudrāks nekā dažs labs vesels bērns. Katrā ziņā atmiņa perfekta, māk daudzas lietas jau, ko veselie bērni viņa vecumā nemāk. Bet par mazo tiešām negribu runāt vairs. Tas nav manas depresijas iemesls.

Es tikko ka domāju un domāju un izdomāju, ka varbūt tomēr ir tas slinkums. Nu, piemēram, tagad meitai skolā būs talka un es domāju - ka tik man nav jāiet.:D Drebuļi pārņem atceroties skolas laiku talkas un tādas lietas.

kāpēc prasu? jo es īsti nepiekrītu Tavai interpretācijai par šo situāciju... tā paņem ļoti daudz resursu, un tādām mammām dažkārt ir labi parunāt vienai ar otru. par iekšējām šaubām, bažām utt., ne tika par masieriem vai vingrojumiem utt.

pasaulē ir izveidotas tūkstošiem atbalsta grupu par visādām tēmām, turklāt cilvēki ir sociālas būtnes, kam nav labi ilgi but vieniem.

Tev pašai, protams, zināt, no kā Tev depresija un meklēt risinājumu. es arī negribu izvērst nekādu diskusiju par to, ko Tu negribi, Tu jautāji, es mēģināju mazliet saprast, jo depresijai vienmēr ir kāds iemesls. liela fiziska un emocionāla slodze var veicināt, pavasaris arī, varbūt viss kopā, varbūt Tev darbs jāmeklē, savs bizness jāveido?

Runcene - paldies, protams, tev, ka runājies ar mani un mēģini palīdzēt.
Ar mazo jau vairs pārdzīvojumu nav, kad bija grūti, tad jau runājos ar cilvēkiem, ar meitenēm, ar kurām bijām kopā slimnīcā gulējušas un tā. Zinu, protams, ka tie pārdzīvojumi mani arī iztukšojuši un tā, bet nu mans mazais man nav tik traģiskā stāvoklī, lai par to šobrīd baigi bēdātos. Staigā, runā, iet uz podiņa, saprātīgs.

Man dusmas uz sevi. Tikko kā bija reāls piemērs, kā pati sev sabendēju nervus. Bijām pie ārsta pēc nosūtījuma, atbraucām mājās un nosūtījumu atstāju ārā uz palodzes. Vēl nodomāju, ka jāienes iekšā, bet neienesu. Pēc brītiņa taisos iet pakaļ, suns dabūjis un visu saplosījis. Es panikā. Gribas kaut kā sevi sodīt. Gribētos, lai kāds paņem siksnu un kārtīgi noper, paliktu vieglāk. Tagad nezinu, kā lai tieku ar sevi galā. Tas bija tāds piemērs, bet tā man notiek visu laiku. Te jau nav runa par kaut kādiem nemazgātiem traukiem, bet man reāli ir slinkums ienest svarīgus papīrus istabā.:((
Vai, piemēram, izlīst uz grīdas ūdens un es nespēju saņemties un saslaucīt. Tikai tad, kad kāds jau tajā iekāpis, tad saslauku. Slima kaut kāda laikam. Varbūt kāds var pateikt, kāpēc man ir tik grūti pieliekties un pacelt izmētātas mantas? Tieši uz šādu jautājumu gribu dzirdēt atbildi. Zinu, ka bērnībā mani vienmēr vecāmamma apsaukāja par slinko govi, tizleni utt. Lai gan man tas viss riebās un bija nelabi no tās apsaukāšanas, es tāpat nedarīju, Baidījos, ka mani sitīs par to, bet nedarīju.

vai Tev ikdienā ir iespēja r e g u l ā r i par šito ar kādu runāt? kad uznāk gruzons...

par omi, es domāju.

ja ne, tad varbūt vari rakstītit dienasgrāmatu. tas ir jādabū nost, bet labāk ir runāt.

vai ome zina, kā viņa ir likusi Tev justies?

Tu neesi slima. Tā iet visiem, kam līdzīga bērnība.



Edited 2 time(s). Last edit at 22.04.2010 19:17 by Runcene.

Manuprāt nevis slinkums te daudz ir vainīgs, bet gan paši apstākļi, kuros mums jādzīvo- tas ir civilizētājā un tehniski tik attīstītajā pasaulē. Pārāk daudz lietu ir visapkārt, kurām mēs esam pakļauti. It kā viss tas mums pieder, bet mēs nemanot esam kļuvuši par visu to mantu vergiem. Mēs piederam tām. Lielu daļu laika ir vienkārši jānoņemas ar visādiem krāmiem, ar kuriem ir piestieptā pilna māja un viss ir jātīra, jāslauka, jāmazgā, jāsaliek pa pareizajām vietām- kā robotam autopilotā jānoņemas. Un plus vēl visas lietas ārpus mājas, kas jāpadara.

Kad progress kļūst par dievu, tad cilvēks mirst kā vergs.

Ome saka, ka viņa nekad nemūžam man neko nav darījusi, ne situsi, ne vienu sliktu vārdiņu nav teikusi:D No viņas atzīšanos nesagaidīt. Viņa ir pilnā pārliecībā, ka darījusi tikai labu man, galu galā uzaudzinājusi, kad mamma pameta, paēdusi es biju, par pārējo sīkums. Galu gala ir arī par ko man teikt paldies. Mēs, lai gan dzīvojām laukos, es tiku sūtīta pilsētas skolā, mūzikas klasē, pēc tam augstskolā. Laukos jau cilvēki parasti par augstāko izglītību nesatraucas, bet vecāmamma tieši teica, ka vajag, lai man nav kā viņai visu mūžu pie govs astes jāsēž. Nu, augstākā man ir māģistrus esmu pabeigusi, galva arī labi strādā, varu konkurēt ar daudziem gudrīšiem, bet dāžbrīd liekas, ka ne jau tas ir laimes garants. Skatos uz vietējiem, kas bomžveidīgi staigā, dzīvo mierā un laimē :D

es arī diži necerētu, jo parasti šitādiem ļaudīm ir baigais noliegums, turklāt tad viņai būtu šis tas jāatceras par savu māti, no zila gaisa cilvēks tāds nav.

jebkurā gadījumā tas viss Tevī burbuļo, un to savas veselības dēļ vajag dabūt nost.

Kas tur bija ar viņas māti, es nezinu. Man liekas, ka tad, kad viņi vēl bija diezgan mazi bērni, tad mammu un vienu brālīti zibens nosita. Bērni praktiski paši auga, vecākie pieskatīja mazākos. Viegli viņai nav bijis, tas skaidrs. Kara laiks pārciests. Visas tās kara šausmas, pie tam, cik zinu vairākas reizes tika izvarota kara laikā.Vispār tur vēl jābrīnās, kā nav viņa tanī mājā, kur es jau esmu pabijusi :D

existential fool
Labi pateikts, tikai diemžēl citi cilvēki normāli tiek ar tām mantām galā, a es netieku un visu laiku gruzos. Tagad taču it kā nav neviena, kas apsaukātu vai sistu, bet ir paranormālas bailes, ka tā istaba piemēram nekārtīga. Kauns jau, arī citrreiz atnāk ciemos kāds, vienmēr atsaku visus apciemojumus, jo kauns, bet uzturēt kārtību nejaudāju. Tad, ja kāds grib nākt ciemos, nosaku laiku un tad ātri visu vācu, vācu. Slēpju no visiem, ka esmu tik nekārtīga, bet tas jau parādās tāpat. Visu laiku stresoju, ka tik kāds nepamana, domāju, vai meitai drēbes kārtīgas, bet uzturēt kārtībā arī nespēju. Cenšos jau cenšos. Ai, tik grūti. Es nezinu, ko reāli darīt.

blueberry
Sveika!

Es arī pazīstu šitās sajūtas, nu kautkā jau jācīnās bet kad ir tas sliktāks vai atbildīgāks stāvoklis, ja sāk uzmāktis kautkāds es nevaru jo es nevaru pat saprast kāpēc es nevaru pat saņemties iedomāties ka varu kautko sākt darīt utt tad šitā ginko palīdz ... viņa uzlabo asinsriti un arī tie dziezeri sāk strādāt ... neko sliktu nedara... pat veselie kad iedzer paliek aktīvāki kautko sāk rosīties :-)
reizēm, kad domas saiet sviestā, arī iedzer vienu, izdomājas kaut kas cits, ka tā nemaz nav probl.. utt.

http://www.aphealth.eu/lat/products/index.php?453

šitā ginko biloba arī Rīgā ir Vērmanjparkā, tur vinju Benjamiņa kundze savā laikā atveda un iestādīja... tā ka sen zināma lieta...

Tās kara laiku izvarošanas, vecāku nāve un arī īstenotā vardarbība ir iemesls tam, kāpēc daudzas citādi gudras latviešu sievietes ir zaudējušas savas dvēseles. tas viss ir baisi, bet tāda nu ir mūsu vēsture. bet vecāku, it sevišķi mammas, nāve, ir ļoti liels zaudējums katram bērnam.

jāmeklē savs ceļš arā no šīs upura lomas. patlaban Tu sevi ienīsti un necieni, tā nu tas ir. jāmeklē ceļi, kā sevi iemīlēt.

ir viena grāmata, kas nesen iznākusi

reku reklāmraksts

http://www.apollo.lv/portal/sieviete/articles/193034