Un tāda pretestība pret visu, ko iesaka. Tagad arī - Runcene ieteica to grāmatu, man uzreiz pretestība. Sak, labi jau labi, bet ja man kāds saka, ka jālasa, es nelasīšu. No kurienes tas? Vot, tagad domāju, par spīti sev ņemšu un izlasīšu.
Domāju, varbūt tā visa pretesība ir iekš tā, ka kaut kad pusaudžu gados sadumpojos pret vecmammu. Izdomāju, ka nepakļaušos viņai, neļāvos vairs pērties, muku prom, runāju pretī, neklausīju. Nabaga vecmammai bija pilnīgs šoks, ka tā var atļauties, biju baigais ezis. Nez, varbūt tas tā iesēdies, ka kaut ko man liek vai iesaka darīt, es jau šobrīd automātiski sevī nobloķēju un pretojos.
Runcene - izlasīšu to grāmatu, jāsāk kaut kā sev tikt pāri, kaut kā jācīnās ar sevi.

Es te tagad kā grēksūdzi tagad taisu:D Man tik ļoti vajag izrunāt to, it sevišķi to slikto par sevi, ko es visu laiku slēpju.
Ir tā, ka esmu iemācījusies melot, bezjēgā, visu laiku, dzīvoju vienos melos. Saprotu, ka to melošanu esmu sākusi, lai sevi pasargātu no soda. Patlaban priecājos, ka meita nemelo, jo man liekas, ja bērns melo un vecāki to gadiem nepamana, tad tas ir ceļš pilnīgi prom no jebkāda normāla kontakta ar bērnu.
Nu un tātad es sāku melot. Neatceros, kad, bet sāku melot par visu. Nopirku konfektes, noslēpu un meloju. Meli jau bija iepinušies tā, ka man liekas patiesību vairs nevarēja redzēt. Beigās jau meloju pat par meliem. Saplēsu gurķu burku, meloju. Reiz negribējās ēst pusdienās ceptus kartupeļus, sametu vienā somā, kas stāvēja skapī. Pērt jau mani nepēra par to, ka neēdu, bet tas psiholoģiskais terors - es te gatavoju ēst, cenšos, bet tev nekas nav labi utt. To nespēju panest. Un tad nu tas ir tā iegājies, ka nespēju pat vairs saprast, kā piemēram, vīrs var nemelot saviem vecākiem. Es meloju vienmēr, nopērku kādu dārgāku mantu, sameloju par summu, pasaku uz pusi mazāku. Reiz nopirku vecmammai lampu jaunu, dabūju kāvienu, ka es lieki šķērdēju naudu. Joprojām nemāku ar naudu apieties, vienmēr pārtērēju kādos sūdos.
Naudas tērēšana arī dod zināmu gandarījumu.
Pats trakākais, nesaprotu, kāpēc es nevarētu darīt, kā jādara, kāpēc, ja man gadiem ir borēts, ka jātaupa nauda un visādas nevajadzīgas lietas nevar pirkt, es tomēr to daru? Kur tad ir tā audzināšana? Nav pilnīgi nekādas jēgas. Man liekas, ka mani varētu zvetēt katru dienu 5 reizes dienā par to, ka es sapērkos visādus saldumus, tāpat turpināšu to darīt, tikai pa kluso, slēpjot.
Man tas ir tā apnicis. Tik ļoti gribu nebaidīties vairs.

Tagad arī joprojām meloju, lai izliktos labāka nekā esmu. Baidos, ka tik kāds par mani nepadomā, ka esmu slinka, nevīžīga, ka nerūpējos par saviem bērniem kā vajag un tādas visādas lietas. Nesaprotu, kāpēc tā jābaidās? Kad gāju pie psihoterapeita, arī prasīja, kas tad notiktu, nu, ja padomātu, ka esmu tāda vai šitāda? Un es nevaru uz to jautājumu atbildēt. Dažbrīd liekas muļķīgi, bet uzreiz asociācijas, ka mani sitīs. Bet reāli tak neviens nesitīs, tas ir skaidrs. Varbūt aprunās, smiesies, izstums no sava vidus, negribēs neviens vairs runāt ar mani. Smiesies par bērniem. es tiešām nezinu.

Es te tik daudz vāros, bet man ļoti vajag izrunāties.

Gan jau ka daudzi zina tādas sajūtas, ka tiek kaut kas slēpts un tad ir tāds atvieglojums, ka to beidzot uzzina. Kaut vai tam seko sods, bet tā nasta ir nost.

Nāk prātā Dostojevska "Noziegums un Sods". Man liekas, ka tas bija tajā grāmatā, tā sajūta, tā nomācošā sajūta, kad noziegums ir pastrādāts un ne jau cietums ir tas bargākais sods, bet sods ir tas cietums, kurā mēs paši sevi ieslogām.Savs sirdsapziņas cietums. Vispār jāizlasa vēlreiz grāmata.

Man jau pat nav iespējas izlasīt grāmatu, jo es nespēju paņemt grāmatu rokā, ir tāda trauksme, iekšēji sevi dedzinu un moku, ka jāiet tak mazgāt trauki, jātīra logi, jāiet staigāt ar suni, jāvingro ar bērnu. Kā saorganizēt savu laiku, savu dzīvi, lai es varētu ar mierīgu sirdi paņemt grāmatu rokās, nevis nespēt palasīt, jo trauksme tāda, ka neļauj? Tā es nepadaru neko pa dienu, nomuļļāju visu dienu. Labi vēl, ka saņemos un izdaru tos darbus, kur iesaistīts vēl kāds cilvēks - nu vedu mazo uz vingrošanām, eju pie ārsta utt.

Sveika atkal...!

Nu īstenībā tas nekas dīvains nav un nekāds sods nevar būt jo tā ir tava dzīve un tava burka... naudu nevaig tērēt nevis tāpēc ka
tas nav labi, bet tāpēc ka pēctam trūks naudas vai arī būs vairāk jāstrādā lai to nopelnītu......
nu iebāz tās pusdienas somā nu un kas, bet pašai būs jātīra...
vienk tu pretojies tam ka kāds grib uzspiest savu gribu, vai kādreiz to tev ir darījis aizskarot tavu pašcieņu un ar to sajūtu, vainas apziņu tu netiec galā un neapzināti atkārto to situāciju vēl un vēl... tev nav pienākums klausīt nevienam, neviens nevar sodīt un nesoda, tā ir tava dzīve tava burka, tavas pusdienas ... gribi ēd gribi met ārā... vienk pēctam būs jātīra tā soma pašai vai kutkā tā...

interesanti kāpēc jākaunās no slikuma vai nevīžības, kā priekšā tev jākaunas... slinkums ir pasaules progresa pamats un visnevīžīgākajām dāmām ir kalpones, lai tikai kāds nepadomātu.,..
īstenībā ja kāda skauģe pamanītu ka tu esi slinka vai nevīžīga, viņa jau nedomātu ka tu esi slikta, viņa domātu "es tada neesmu" vai arī "es esmu tāda pati, bet neviens to nezina" vai kautkā tā...

tas manas domas :-)

AndrisBerz
Taisnība jau tev ir, es jau arī ar prātu it kā daudzas lietas saprotu un pati izdomāju, bet sajūtas tas diemžēl nemaina. Tas viss iekšā tik dziļi kaut kur. Dažreiz liekas, ka varētu aiziet uz hipnozi, lai vienkārši izdzēš tās blokādes, kas manī iekšā, bet laikam jau tā nav labi. Un vispār cik diez maksā viens hipnozes seanss?
Paldies, ka uzrakstīji savas domas:)

tas ka tu nevari izlasīt kautko, vai atvēt failu vai piecelties no gultas, tā ir depresija...
taāpēc ka nedzer zāles. (dzer zāles paries).. BET ......
zāles ir mehanisms kas itkā ļauj sākt darboties un visu ko tur, bet probl. ir tā ka tu zemabzinjā jūti ka to dari zāļu iespaidā nevis no
pašas gribas...
tāpēcvaig tikt ar sevi galā ar to psiholoģisko daļu.. to es zinu jo pats 10gadus esmu mocīts.. psihologiskai terors ... :-)
iepējams ka ārstēties vaig tiem kas tev liek justies vainīgai...

zāles ļauj dzīvot, bet tikai ārēji, citiem liekas ka tu dzīvo.. nevis tev... problēmu viņas tikai pastiprina un dzen bezdibenī iekšā
manā dzīvē viss zāļu dzeršanas laiks liekas izniekots psiholoģiskais terors....

Kurš bija pie vainas tev ar to psiholoģisko teroru un kā tiki galā? Vai varbūt netiki galā, bet joprojām cīnies?

Es vispār jūtos tā, it kā dzīve paslīdētu man garām, pilnīgi žēl izniekotas dzīves, izniekotas jaunības.

Esmu nolēmusi turpināt cīņu. Saprotu, ka galvā ir viens riktīgs ķīselis un tur tā vienkārši neko sakārtot nevaru, tāpēc esmu nolēmusi ieviest sev dažāda veida pierakstus, kur visu atzīmēt. Trauksmes dēļ nespēju neko izdomāt un pieņemt lēmumus, tad vismaz ceru, ka ar šādu pierakstu palīdzību kaut kā sevi disciplinēšu. Citādi ir tā, ka daudzas svarīgas lietas netiek izdarītas, jo es it kā aizmirstu, bet ne jau netīšām, bet apzināti.
Tad nu pirmais man ir plānotājs, tālāk kladīte, kur rakstīšu savus darāmos darbus, kā arī kladīte, kur vienkārši kaut haotiski sarakstu, kas mani nomāc, vai savas sajūtas, nu kaut kā tā. Man tikai vēl jāizdomā laiks, kurš katru dienu jāvelta šo savu domu sakārtošanai un darāmo darbu sarakstīšanai. Zinu, ka man psihologs arī ieteica katru dienu sarakstīt darāmos darbus - ko izdara, izsvītro. Es pat nezinu, ko vēl iesākt.
Brīžos, kad atkal baidos no cilvēkiem, apturēt savu iekšējo drebelīgo balsi un pateikt - lai domā, ko grib, vai kaut kā tamlīdzīgi. Ne vienmēr izdodas, bet dažreiz paliek vieglāk. Nu lūk, tādi man plāni.

Man AD lauj dziivot normaalu dziivi un arii iekseeji es juutos loti labi. Sodien es daru taadas lietas, par ko pirms 2 gadiem es vareeju tikai sapnot. Vai Ad rada psihologisku atkariibu? Neapsaubaami. Arsts saaka runaat par AD samazinaasanu un atmesanu pavisam, a vot negribaas, jo ir bailes ka simptomi atgrieziisies.

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Es vispār jūtos tā, it kā dzīve paslīdētu
> man garām, pilnīgi žēl izniekotas dzīves,
> izniekotas jaunības.
>
> Esmu nolēmusi turpināt cīņu. Saprotu, ka
> galvā ir viens riktīgs ķīselis un tur tā
> vienkārši neko sakārtot nevaru, tāpēc esmu
> nolēmusi ieviest sev dažāda veida pierakstus,
> kur visu atzīmēt.

nu laikam jāklausa ārstam ...
redzi depresiai ir cēlonis vienmēr un to vaig atrast.. un kautkā atrisināt...
to izdarīt navar jo galvā putra, putra ir depresijas sekas... zāles dzerot putra kautkā paiet malā kautko sakarīgu var padarīt
bet tas nenāk no sevis jo cēlonis paliek... bet ir kautkāda rīcībspēja vismaz.....
es no sevi zinu ka tā cīņa notiek un zāles dod rīcībspēju fizisko tikai, piem pabeigt austskolu sakrāt naud vai kautko tādu
bet būtību tas neatrisina tas ir sarezgītāk.. tā nav sava bet zāļu dzīve diemžēl :-)
...........................................................
nu ārsti zina ka patība es kautkur aizkuņģa dziedzerī dzīvo un labai vai sliktā atzīšana ir dopamīns smadzenēs ko ar leponexu samazina
ar kokaīnu palielina, bet tas ir sviests ......
................................................
ir piem visādas pašhipnozes piem yogas runā ar saviem vecvecākiem
īstenībā palīdz kautvai tas ka tu pasaki skaļi kas uz sirds kadam
palīdz piem stresa situācjas piem ja notiek kautkas atbildīgs kad jāmobilizējas un tas liek aizmirst visu citu
palīdz ikdienas rituāli piem katru rītu aplaisti puķi un saki klusu ka tu esi pati labākā un viss izdosies
palīdz piem kad kāds cilvēks izstāsta savu piem pirmsnāves pieredzi nu ....
....................................

Tas jau zināms, ka katram sava bēda tuvāka un sāpīgāka. Bet cik stulba sajūta ir, kad cilvēks depresijs un sociālo fobiju dēļ nevar atrast sev otru pusi. Tad tā sajūta, ka dzīve paiet garām ir daudz asāka.

Fuzzy
Vai tev ir tā, ka nevari atrast otru pusīti? Es varu iedomāties, cik tas ir nomācoši. Man bija tā, ka līdz satiku vīru, visu laiku jutos vientuļa. Man pat ir bijušas kaut kādas pilnīgi destruktīvas attiecības, kurās iesaistījos tikai, lai kāds man būtu, lai nejustos vientuļi. Man arī tagad brīžiem ir tā, ka vajag vienkārši ierakties vīram azotē un jūtos mazliet labāk. Vispār arī kopš ir bērni, tās vientulības sajūtas vienkārši vairs nevar būt, tā ka ir arī savas pozītīvās lietas dzīvē.
Es vispār biju pārliecināta, ka man nekad neviena nebūs. Man bija paniskas bailes no cilvēkiem, it sevišķi no vīriešiem, likas, ka nevienam nekad es tāda nevaru ne patikt ne interesēt.
Kād braucu ciemos pie radiem,sabrauca ciemiņu, bet es sēdēju visu vakaru skapī ielīdusi. Mani meklēja, bet es baidījos.
Un tā baidījos visu laiku, līdz nonācu kojās. Sākumā domāju, ka sajukšu prātā. Mums tur piedevām bija tādas kojas, kā trīsistabu dzīvoklītis gandrīz un 2 istabās čomi. Bet gāja laiks un ikdienā tā dzīvojot, pieradu, sadraudzējos ar puišiem un vispār atceros to laiku ar baigi labām atmiņām. Bija arī baigā bohēma, dzerstīšanās un jāsaka, ka šis posms bija viens no labākajiem manā dzīvē, jo es iemācījos tik paniski nebaidīties no puišiem. Mana psihoterapeite arī brīnās, kā es tik nenormāli baidoties no cilvēkiem, atradu sev vīru. Bet sākums bija tāds pilnīgi viglprātīgs. Kaut kā biju sevi noskanojusi un nedomāju, ka es šāda vai tāda, tēloju, spēlēju teātri, ka esmu superīga un sanāca. Kur var tā iepazīties, nezinu. Vienkārši jāiet uz visādiem pasākumiem, jānoskaņo sevi, kaesi foršs, mazliet jāiedzeralko un vajadzētu ar laiku kādu atrast.

blueberry

Nu re ! izrādās ka tu foršs un mīļs cilvēks "blueberry"
tādu tagad ir maz... kapēc tev jāuztraucās ka tu baidies no cilvēkiem, viņi daudz pārsavarā ir vientuļi un
dusmīgi. tu gribi būt laimīga, bet kapēc tu domā ka citi ir laimīgaki :-)
pofig es labāk ar tevi pasēdētu skapī nekā taisītu problēmas :-)
man pimēram ir tā ka es visu gribu darīt pats no sevis un nevaru ciest padomdevējus un un visādas autoritātes...
piem , es eju uz veikalu man kāds saka atnes man sērkocinus, es palieku mājās neēdis,..
nu pofig man laikam līdzīgi iebaro depresantus un liekas baigas autoritātes apkārt ..
es parasti nogaidu 5 min skaitu aitas tad izdaru

ja vēl gribu protams hehe

123
Man liekas, ka,ja man palīdzētu antidepresanti tiešām, es arī dzertu un nedomātu ne par atkarībām, ne par to, ka zāles tikai mani stutē:D Ka tik labi pašam:)
123 - kādus antidepresantus tu dzer?

AndrisBerz
Vai, labāk nesaki, ka blueberry foršs un mīļš cilvēciņš, citādi esmu galīg samulsusi un nespēšu vairs te nākt parunāt.:))) Tu jau nezini, kāda es esmu. Man vispār nepatīk, ka man ko labu saka. Tad liekas uzreiz, ka jāattaisno tā cilvēka domas un tad sāku baidīties, tēlot un darīt visu, lai tik neredzētu ko sliktu manī. Nu, grūti vispār.
Nu, negribi padalīties un pastāstīt, kas bija tas, kurš tevi turēja terorā?

Par to mājās sēdēšanu, vakar atkal pārliecinājos, ka taisnība. Vispār man ļoti bail iet sabiedrībā un grūti saņemties, bet, kad esmu ārpus mājām, tad ir labāk.
Vakar bija braukšanas nodarbība. Nu jau cerams iet uz beigām. Ļoti gribu nokārtot tiesības. Uzskatu arī, ka tas ir baigais sasniegums, ka esmu saņēmusies uz tādu lietu. Kad nolikšu tiesības, tad droši varēšu teikt, ka to var izdarīt jebkurš. Un tad nu es jau sapņoju, kā sasēdināšu sīčus mašīnā un braukšu uz Līgatnes dabas parku un uz Siguldu un Tērveti. Man ļoti patīk tādas ekskursijas. Visu laiku, kad meita bija maza, braukājām ar autobusu uz tādām vietām, vilkāmies ar kājām, bet tagad ar sīcīi grūtāk, jo viņš jau nevar tā pastaigāt tik daudz. Un tagad arī nedzīvojam Rīgām sabiedriskā transporta iespējas ierobežotas.

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Man vispār nepatīk, ka
> man ko labu saka. Tad liekas uzreiz, ka
> jāattaisno tā cilvēka domas un tad sāku
> baidīties, tēlot un darīt visu, lai tik
> neredzētu ko sliktu manī.

nesaprotu a no kā baidīties, tev jau nevienam nekas nav jāattaisno :)
nezinu es piem. redzu tā, ka ja tu priecājies par kautko labu tad tu esi labs cilvēks...
labi cilvēki ir laimigi kad viss ir labi.. tev taču ir prieks ja citam ir labi ja tev izdodas kautkas labs tiesības turaida ...
vienk. vienmēr gadās kāds << kas cenšās to laimes sajūtu sabojāt noslāpēt ar kautkādu vainas apziņas radīšanu utt
tas ir aiz skaudības un tad tas << parasti sāk ģenerēt visādus iemeslus grūtas bērnības utt kas vinjiem bijis un liedzis laimi ka ir tev
bet tāpēc jau nevaig citiem čakarēt smadzenes......
loģika saka ka tu esi labs cilvēks
a sliktie neļauj tev to uzzināt tātd vinji ir :-( jo priecājās par sliktu
vot taa :-)

neesmu izkodis vēl bet manliekas ka AD nomāc laimes sajūtu, tev viss tur izdodas bet laimes nav :-(
citam ir laime trāpot bumbu vārtos vai vienkārši no sullēkta uz pohām.... bet tas tā...

Tagad lietoju AD Efexor, pirms tam esmu dzeerusi Coaxil - pilniigi nekaada efekta, gandriiz 2 gadi dzeeru Noritren + Fluanxol - it kaa labaak bija, bet dazkaart taapat uznaaca trauksme un panikas leekmes + blakusparaadiibas.
Par laimes sajuutu nepiekritiisu, jo sobriid esmu pilniibaa apmierinaata ar dziivi. Pagaajuso gadu es beidzot sapratu, ka es arii varu priecaaties par pavasari, par pukeem daarzaa, par sauliiti un zilaam debesiim. Tas bija patiikams paarsteigums, jo liidz tam, tas man neizraisiija nekaadas emocijas, nu ir pavasaris - nu un.....es biju aiznemta ar domaam par savaam panikas leekmeem un druumo naakotni.

123
nu prieks par tevi:)) Tā ir ļoti laba sajūta, kad vari priecāties par pavasari un vispār justies dzīvs, nevis kā zombijs.

AndrisBerz
Paldies tev:))

Šodien jūtos mazliet labāk. Ir gandrīz atrisināta viena problēma, kas mani visu laiku ļoti nomāca. Tas ir tāds variants, kad visu laiku tiek turēts kāds kaķis maisā un beidzot izlaists ārā, tāds kā atvieglojums.

Nesaprotu, kā veseli cilvēki tiek galā ar pieļautajām kļūdām, it sevišķi, ja tās kļūdas ietekmē arī kādu citu. Es saprotu, ka nedrīkst sevi mānīt, ka jāpaļaujas savām sajūtām, savai iekšējai balsij un nedrīkst tēlot upuri, citādi beigās var sānākt nodarīt vēl vairāk slikta.

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> AndrisBerz
> Paldies tev:))
>
Tas ir tāds variants, kad visu
> laiku tiek turēts kāds kaķis maisā un beidzot
> izlaists ārā, tāds kā atvieglojums.
>

bučas, man arī drusku vieglāk :-) tas kā mazs saules graudiņš lēnām aug lielāks tikai šad tad jāpasilda lai nesaskumst :-)
spēks nespēkā parādās heheeee laikam noturēšos uz strīpas ........

Nāku atkal runāt, citādi jūdzos nost. To kasekli sirds apvidū nevaru izturēt, it kā kāds ar skrāpi skrāpētu.
Ir kaut kāda problēma, kas mani bendē nost un esmu kā paralizēta, visu laiku satraucos, nervozēju un nespēju neko padarīt.

Vispār domāju par to, ka depresija nav gluži pamats. Man pat dažreiz gribētos, lai būtu tā depresija, jo tas ir tāds drūms, bet mierīgs stāvoklis. Savukārt tā trauksme ir nepanesama. Dažreiz ir pat tā, ka, ja paliek tā riktīgi slikti, ka neko negribas, nu tāds stāvoklis, ko es saucu par depresiju, esmu tā kā atvieglota, jo tad es sev atļauju neko nedarīt, necīnīties, vienkārši ļauties, gulēt un tā. Bet, kad man ir stāvoklis, ko saucu par trauksmi, tad zinu, ka vēl nav galīgi slikti un tad vienmēr mēģinu sevi sapurināt, kaut kā saņemt rokās, kaut ko mainīt, bet ir tik grūti.
Pie kam, kad ir ļoti slikti, neko daudz ēst negribas, bet kad ir trauksme, tik virinu muti. Tāpat ir arī ar pārdzīvojumiem, kad ir ļoti lieli pārdzīvojumi, tad praktiski neēdu, bet, kad kļūst labāk, sāku ēst vairāk. Ar to arī cīnos un neko nevaru sev padarīt.

Es piemēram, skatos uz savu mammu, nu riktīgi nomākta viņa arī ir. Nekad neatzīs, ka viņai ir depresija vai kas tāds, bet tā īsti priecīga ir ļoti reti, parasti nomākta. Atplaukst, ja iedzer. Vispār tas ir tik traki. Savukārt vecāmamma vienmēr ir enerģijas pārpilna, aktīva utt. Vispār domāju, varbūt iedzimtībai ir kāda nozīme. Vecaistēvs lietoja alkoholu. Tak varbūt arī nebija laimīgs un ar dzīvi apmierināts. Lai gan es nezinu, kāpēc cilvēki kļūst par alkoholiķiem. Mēs ar vīru šad tad iedzeram, bet mierīgi var palikt aizsākta vīna pudele vai tiek izdzerts tikai pa glāzītei ruma.

blueberry
a varbut tev atsakt dzert zales ja tev bija labak?
nu viss bus ok ...

alkohols jau ir taspac ka zales ja nedzer paitk sliktak nu un viss jo pierod ilgak jadzer
vairak un viss... ja nevar atmest labak iedzrt nu un ... piem dators ari baigi cakare galvu un virieshiem visko
.. esot vins jadzer tas itka mazak kaite itka neveidojas atkariba

Man ir labāk:) Esmu izdomājusi atkal kaut ko, kas varētu palīdzēt man justies labāk.
Vispār, atceros, ka reiz man viens psihoterapeits teica, ka tā runāšana par bērnībā pārdzīvoto ir tāpēc, lai vienā brīdī notiktu tāds kā klikšķis un cilvēkam kā zibens no debesīm iezveltu pa pieri, ka tas taču ir tā un tas saistīts ar to. Un nevis, ka cilvēks tā loģiski izdomā - nu piemeram, es baidos no cilvēkiem, jo mani bērnībā pazemoja, bet vajadzīgs tas klikšķis, kā atklāsme.
Man ik pa brīdim kāds klikšķis iestājas. Tai skaitā šodien tāds viens konkrēts, atbrīvojošs, smagumu no sirds noņemošs un trauksmi mazinošs.
Tā ka urbjaties vien pa saviem prātiem un būs reiz rezultāts.:))
Vēlāk atkal ziņošu, kā sokas tālāk, pagaidām uz kādu laiku jūs pametu.

blueberry

malacits, ta ir ... soli pa solim...
saki tu zales dzer?
redzi man piem māte blakus un vesuma bieži atceras toas senos notikumus vinjai 10gadi bija kad visādas briesmas
jāskatās utt viss tas šausmas bet tomēr ir katkāda mēraukla cik tas skar mani pašu, tas taču ar mani nav noticis
(nu man varak teva vesture) vai arī tas kas notiek ar mani ir saistīts ar to ?
kā tev ir tu jūti savu liteni kautkādu vai vienk. nesaproti kāpēc viņa tik despotiska?

bucas

(Paturpināšu idejas, ko rakstīja "existential fool" 22.04.2010 19:42.)


Mājai un dzīves stilam ir nozīme!
Un nav tā, ka nozīme būtu tikai divām sieviešu iecienītām tēmām - attiecībām ar cilvēkiem un veselībai.

Tagadējais standarta (jeb "normālais") ģimeņu dzīves stils ir - milzums visādu mantu.
Bet vai tas ir obligāti?
Latvieši taču nav žīdi, franči, krievi - tās manuprāt varētu būt tautas, kam mantu ņudzeklis "patīk", uzlabo garastāvokli.

Pāriet no mantu ņudzekļa uz daļēju askētismu var izrādīties pagrūti - galvenokārt pat tāpēc, ka jo lielāka ģimene, jo vairāk būs "nesapratēju", kāpēc vienkāršošana ir vajadzīga.

+

Šķiet, latviešiem svarīgāka ir sakoptības, harmonijas, miera sajūta,
nevis "apgādātība ar visu".
Latviskā sajūta ir gēnos. Ņudzeklis ir uzspiests no ārienes.

Man vispār liekas, ka mūsdienās pati sabiedrība un cilvēku attiecības ir kļuvušas pārāk sarēžģītas. Mums ir drusku par daudz to smadzeņu lai dzīvotu brīvi un laimīgi, tur ir tā nelaime.

Stulba sajūta šovakar :( It kā brīvdienas un svētki tuvojas bet man tāda grūtsirdība un depresija nāk virsū. Laikam tādēļ, kad brīvdienās būšu atkal viens pats. Ledusskapī stāv iesākts šnabis, bet es turos un nedzeru kaut gan gribas justies labāk un aizmirsties. Kā jau es sen esmu sapratis, vientulība man nenāk par labu. Labi, ka vismaz šeit varu ko uzrakstīt, jo zinu, ka būs cilvēki, kas jūtas tāpat un sapratīs.

Njā, es Tevi saprotu. Žēl, ka man nav iesākts šņabis ledusskapī... :/

Klau, Blueberry;

Daži vienkārši jautājumi:
1. Vai Tev regulāri sanāk paēst?
2. Vai Tev sanāk normāli izgulēties un ievērot zināmu dienas režīmu (gulēt naktī un būt nomodā dienā)?
3. Vai pāris reizes nedēļā sanāk izkustēties un/vai pabūt dabā - izstaigāties, papeldēt un līdzīgi?

Ja gadījumā kādā jautājumā ir NĒ - ir vērts izdarīt tā, lai būtu JĀ - noteikti kļūs krietni labāk.
Un ja Tev negribās dzert zāles - pamēģini kādu citu metodi, piemēram palietot kādu mikrostrāvas ierīci.

Fuzzy, zini ko, šis forums piektdienas vakarā laikam ir vistukšākais nostūris internetā. Lieliska iespēja sajusties vēl vientuļākam. :/

Pamegini alpha stim,man palidzeja pec 10 gadu ilgstosas depresijas

blueberry

kur tu esi? nelasi vairs vai tevi depresija uzveica?

Sveiki, sveiki:))
Neiet viss man diemžēl tik gludi, kā gribētos. Sanāca tā, ka tūlīt pēc manām visām apņemšanām, es saslimu, ar kaut kādu vēdervīrusu laikam, bet nu bija reāli sūdīgi un esmu sapratusi, ja es fiziski slikti jūtos, tad vispār neko nespēju padarīt. Tas attiecas arī uz miegu, ja neesmu kārtīgi kādas 9 stundas (minimums būtu 7, tad vēl velku) izgulējusies, tad ir briesmīgi, neko nevaru izdarīt, esmu tik aizkaitināta, ka manā tuvumā labāk neatrasties. Vienu brīdi domāju, ka vienkārši jāsaņemas, bet esmu tam atmetusi ar roku. Es to vienkārši pieņemu, ka esmu jūtīga arī uz šādām lietām un nešaustu sevi vairs, bet mēģinu iet normāli gulēt vai arī, ja esmu slima, lieku sev mieru.

Bet laiciņš jau pagājis un vajag atkal saņemt sevi rokās.

Tad nu atsāku pie tā, kur paliku. Par prioritāti uzskatot savu domu sakārtošanu rakstiskā veidā. Tātad, rakstu darāmo darbu sarakstu, rakstu, kas mani nomāc un tādas lietas. Joprojām domāju, ka līdz depresijai mani noved trauksme, kad sakrājas visa kā tik daudz, ka vairs neva to izturēt, tad ieslīdu depresijā, jo tā ir mierīgāks stāvoklis.

Man patika, ko Runcene rakstīja vienā vietā. Es gan vairs īsti neatceros, ko, bet es to viņas teikto sapratu savā prātā tā, ka ...eh, kā nu atcerēties:D Nu, ka tie prieka mirkļi un laimes sajūta meklējama kaut kur bērnībā. Es par to tā nebiju domājusi. Bet tas ir patiesi. Jo, lai cik arī sūdīga man tā bērnība nebija, tajā tomēr bija arī laimīgi mirkļi. Es to izjūtu tagad, kad pēc daudziem gadiem atkal uzkāpu ritenim mugurā, nu braucu jau arī visu laiku, bet tagad regulāri un tad nu es tā nenormālā tempā, matiem vējā plīvojot, nesos ar to savu riteni un jūtos laimīga, kā bērnībā. Man toreiz bija mans ritenis, man bija mans suns un mans mežs. Es katru pavasari vilku riteni ārā un pazudu pēc mācīšanās mežā ar riteni un suni.

Hm, tad vēl bija peldēšanās mežā karjerās, putnu balsis no rītiem, kad leca saulīte un bija migla un rasa un es skrēju. Nu, tādas lietas.

Es uzrakstīšu vēl mazliet vēlāk. Tagad man jābrauc pēc meitas uz skolu.
Pagaidām atā:)))))