...nav nekaads sviesc...

nu ja- tas jau ir riktīgs sviesc...



Edited 1 time(s). Last edit at 16.05.2010 22:23 by existential fool.

dopamins ir viela mūsu galvā, ko cenšamies panākt ar alkoholu narkotikām un sportu un sazin ko vēl,
tā ir kā konfekte par labu darbu nu laba un slikta atzīšanas koka, sajūta nupat pēc uzvaras utt.
normāli tā veidojās dabiski, kad trūkst, tad sākās elle... arī mīlestības sajūta ir saistīta ar to un
tas ir dabisks stāvoklis kad viss ir labi...
vaig mīlēt visu ko un viss, dopamīna izstrādei vaig ķīmiskas vielas, kas ir veselīgā pārtikā... varbūt evielas un
nerūstoši ģenētiski produkti ir cēlonis totālai depresijai... tas ko mēs rijam tabletēs taču tāpat ir izspiests no
dabas produktiem nu tā mana filosifija....

Ko lai dara, kad nekas nemīlās? Bet dopamīnu ta gribās.

tam ir ģeniāls skaidrojums: pašam jāmainās...

bet Tev kā interneta guru vismaz teorētiski vajadzēja zināt, ka depresija ir izdevīga, tikai ne katrs pilsonis uzreiz var viegli saprast, ko ar to iegūst...

cits dabū tiesības raudāt visai pasaulei, cik viņam traģiskā bērnība.
cits panāk, ka viņam visu laiku maina uz pieres aukstu, slapju dvieli.
cits tiesības apmeklēt daudz ārstu kabinetu.

par to pašu žēlošanu jau vien ir runa.

ja neko šādi nevar panākt, var mēģināt atriebties.

Tā jau var visas lietas apgriezt otrādi un sameklēt kaut kādas sakarības, un aiziet līdz absurdiem.

Sanāk tā, ka cilvēks, tā vietā, lai normāli dzīvotu, būtu pašpietiekams, komunicētu ar apkārtējiem, baudītu sev atvelēto, mīlētu, darbotos, pēkšņi izdomā- "Hm, šitā nav interesanti. Es labāk dabūšu depresiju, tad varēšu mocīties, domāt vislaik par nāvi, tad mani visi žēlos un es varēšu staigāt pie ārstiem! Vo, cik tas būs forši! Jē!"

Kurš vesels un laimīgs cilvēks grib staigāt pie ārstiem un grib lai viņu žēlotu? Nemnoshko nelogichno.

Tā, nu nespēju tomēr atturēties nemaz nenākot internetā. Bet esmu noteikusi sev laiku, cik pa dienu drīkstu sēdēt pie datora:D
Par to izdevīgumu, es nezinu. Vispār man tā psihoterapeite nemaz nepatika, bet tas, ko viņa teica, lika aizdomāties, tikai nespēju neko izdomāt. Diemžēl aukstu slapju dvieli es nedabonu:(, lai gan man dažreiz ļoti gribētos, lai mani tā aptekalē. Bērnībā, kad biju slima, nekad arī neviens neko nedarīja, labākajā gadījumā uztaisīja tēju un iedeva kādus temp. mazinošus līdzekļus. Zinu, ka citiem mammas mūžīgi aptekalēja, rūpējās, visādas metodes pielietoja. Es tagad tā daros ar saviem bērniem, kad slimi, ceru, ka viņi jūt rūpes. Nu, principā ne jau to apkalpošanu vajadzēja, bet sajust, ka kādam es kaut ko nozīmēju.

Tikai nesen atklāju vienu lietu - mājās taisīju visādus izgājienus pie vecāsmammas, tur sadzēros un darīju vēl kaut kā sev pāri, ai. nu visādas muļķības - piemēram ziemā ar basām kājām skraidīiju, aukstumā gāju peldēt. Viss bija priekš tā, lai sajustu, ka uztraucas, ka neesmu vienaldzīga, principā sauciens pēc palīdzības. Reiz pat aizmuku no mājām uz Rīgu un pavadīju nakti stacijā (man bija padsmit). Tad nu es līdzīgi darbojos arī sākumā attiecībās ar vīru, tiesa ne tik bērnišķīgi, bet tomēr visādas muļķības un tikai nesen es sapratu, ka man nekas tāds nav vajadzīgs, jo es zinu, ka vīrs mani mīl. Laikam sākumā nebija tās ticības, gribējās nez kādus pierādījumus. Es domāu tiem, kam nāk tās panikas lēkmes virsū, varbūt arī grib sajust tās rūpes par sevi. Kaut vai no svešiem ātrās palīdzības darbiniekiem.

Man bija pirms kāda laika tā, ka vienu dienu arī likās, ka infarkts klāt, tā sāpēja sirds, vīrs izsauca ātros, lai gan es negribēju, uztaisīja man kardiogrammu un pateica, ka viss labi. Man bija tik kauns, ka tagad es vienkārši ignorēju tās sāpes, ja ir, to kūleņošanu, pasaku - stop, man sirds ir vesela, nervi pie vainas un neliekos ne zinis. Pēc laika pāriet. Zinu, ka man vairs nav nepieciešamas tādas rūpes un tas ir baigais atvieglojums. Pirms tam tā cīnījos, lai palīdz, ka es tāda nabadzīte, bet reāli jau man nekas nekait.

Labi, lai jums jauka diena:))

ja tā skatās, depresija ir neloģiska, tas tiesa. bet, ja atceras, ka tā ir dabūta (apgūta) ļoti agrīnā vecumā, tad neloģiskums kļūst loģiskāks, jo maza bērna lēmumi ir neloģiski. vismaz tas ir tas, kā es šīs lietas esmu sapratusi sev.

un nezinu nevienu, kurš ārstējas vai ir izārstējies no depresijas un saka, ka depresiija viņam nav bijusi izdevīga.

Depresijai ir arī otra "funkcija". Tā pārmāc citas šausmas. Un tās citas šausmas saskata mūsu iekšējais bērns, to mēs nespējam regulēt.
Un nav jau tā, ka depresiju izvēlamies apzināti, tie visi ir zemapziņas procesi. Tāpērc jau nevar pateikt sev "es tagad būšu priecīgs un laimīgs".

Alstere
Bingo. Super pateici:) Es tieši šorīt par to domāju, tik nemācēju noformulēt. DEPRESIJA PĀRMĀC CTAS ŠAUSMAS. Varbūt ir vēl kādi iemesli, bet šis noteikti arī ir.
Principā es visu laiku dzīvoju vienās bailēs, esmu jau no tā nogurusi. Un pilnīgi tā likās, ka depresija ir kā aizsargreakcija pret apkārtējo pasauli. Vispār tas viss ir tik smalki.
Bet es atkal pazūdu, aizvedu mazo uz dārziņu, tagad jātaisās braukt ar mašīnu.

Es domāju, ka depresija ir vienkarši prāta stāvoklis. Diezgan sūdīgs stāvoklis. Un nevis tā pārmāc šausmas, bet prāts kļūst nomākts šausmu vai citu negatīvo apstākļu rezultātā.

Man no agras bērnības ir bijuši slikta garastāvokā periodi.... Nezinu... varbūt mammai vajadzēja tam pievērst uzmanību..... Aizvest pie psihologa, bet padomju laikos par tādām lietām vienkārši ļaudis neko nezināja un vispār valdīja uzskats, - ja ej pie psihologa, psihoterapeitta, tad esi "traks" :)))
Bet viņa kaunināja mani, ka esmu tāda bailīga, kautrīga, drūma, dažreiz agresīva, panikas nomocīta utt.... Es sapratu, ka uzvedos slikti, man nepatika savs stāvoklis, man sāpēja, kad bērni spēlējās un ciemos atpūtās..... es kā parasti biju nelaimes čupiņa.... Bet jāsaka, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kas to prot paturēt sevī un es gandrīz nekad nesūdzējos,.... jo īsti pat neizpratu savu sta'vokli. man likās, ka tāda es esmu un punkts - tur NEKO nevar mainīt....... Tikai ar AD lietošanas periodu saprotu, ko nozīmē patiess dzīvesprieks, enerģija, komunicēšana ar cilvēkiem, labs miegs utt.... Pagaidām gan jūtos so so..... Bet gan jau būs labi un izrakstītais AD palīdzēs....
Nesen paskatījos savas bērnības bildes.... ārprāc..... 80% es tajās esmu tik skumjām acīm.... lielām brūnām skumjām stirnas acīm.... gandrīz apraudājos.... Es ļoti ceru, ka mana meitiņa augs par sabiedrisku, aktīvu un dzīvespriecīgu cilvēku..... vismaz pagaidām viņa ir pilnīgs mans pretstats ! :)

...runcene uz alstere vismaz reāli verās pa saviem lūramcaurumiem uz gaišo pasauli...tas labi...līdzsvaram...jo vesela buntīte šeitesošo paši sevi ieprogrammē uz sūdiem...pie tam es varu iedomāties, kas viņiem reāli notiek galvā, jo izjūtas un domformas precīzi izteikt ir samērā grūti...domas ar izteiksmi ir cieši saistītas...varbūt japamaina izteiksme ar maziņu + zīmi, lai mainītos domas???...

Cilvēks pats sevi diemžēl neprogrammē, tā ir tikai ilūzija, lai sajustos, ka ir kaut cik kāda kontrole pār šo nožēlojami niecīgo cilvēka dzīvi, kurā viņs jau no sākta gala plūst kā sūds pa straumi, sadomājies, ka ir nezin kas un, ka kaut kas ir pod kontroļam.

Patiesībā paskatoties uz cilvēci no distances, cik gan maz katrs indivīds ko kontrolē- ne vietu un ģimeni, kurā piedzims, apkārtejos apstākļus un vecākus, kuri izveido cilvīša personību- vainu par ņuņņu, vai par cīnītāju. To cilvēks pats sevī neveido, bet tas tiek ielikts jau bernība. Arī gēnus neviens sev neizvēlās. Tad cilvīšam tiek ieborēti uzskati par pasauli un morālajām vertībām, u.t.t, u.t.t.

...fool, jāsaka, ka par āzi Tevi pat kkā neērti apzīmēt...negribās aizkart šo cēlo dzīvnieku...Tavā paurī pat cirvis gaismu neielaidīs...vismaz uz doto brīdi, jo...ar šādu "izglītības" tumsonību sen neesmu saskāries...

...sakārto to bardaku savā paurī...un tad aizej parunāt kaut vai ar katoļu mūkiem, kuri tiek uzskatīti par konservatīviem pasaules uzskatos...pat tie pasmikņās par Tavu tumsonību...

...niks kā kulaks uz acs...bumbulīt...:)

Kuš kuš :))

Vēlāk pastāstīšu par vēl kādu teoriju, kas man radusies prātā un arī kaut kad augstskolas laikā ir kas līdzīgs stāstīts.

madcynics Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ...fool, jāsaka, ka par āzi Tevi pat kkā
> neērti apzīmēt...negribās aizkart šo cēlo
> dzīvnieku...Tavā paurī pat cirvis gaismu
> neielaidīs...vismaz uz doto brīdi, jo...ar
> šādu "izglītības" tumsonību sen neesmu
> saskāries...
>
> ...sakārto to bardaku savā paurī...un tad aizej
> parunāt kaut vai ar katoļu mūkiem, kuri tiek
> uzskatīti par konservatīviem pasaules
> uzskatos...pat tie pasmikņās par Tavu
> tumsonību...
>
> ...niks kā kulaks uz acs...bumbulīt...:)


ha hā, sasmīdināji gan. Man tā vien izskatās, ka tu savajā plikajā paurī esi sadomājies nezin ko par sevi un tad nu nāc uz šo forumu paspīdet ar savu iedomāto "inteleģenci", lai uz citu šeit esošo, problēmu nomākto cilvēku fona kaut cik celtu savu pašvērtējumu, kompensētu kaut cik savu iekšējo kompleksaino, mazītiņo, neparliecināto par sevi madcyniciņu. Ja būtu savadāk un tu būtu tāds gudrinieks brašulis patiesībā, tad no tevis te is smakas nebūtu.

Ja nu mēs tā izplūstam sirsnībās, tad Tu man arī liecies viens no tupākajiem cilvjiem, ar kādu pēdējā laikā esmu sastapies.

existential fool Rakstīja:

> šeit esošo, problēmu nomākto cilvēku
> fona...

...bumbulīt, nomierinies, elpo dziļāk...alstere ar runceni vismaz kkā mēgina celt dzīves tonusu citiem, birstē galviņās, ka nāks citi sūdi un šitie aizmirsīsies...ka principā problēmu nav, ir tikai risinājumi...Tu tālāk par gaušanos netiec...ja sanāk buntīte mīnusu un visi mīnuso, domā, ka pa to starpu izleks kāds plusiņš???...

..

Bet vai Tev krata, gaužos es vai nē? Tagad gaužos, kādreiz varbūt būs citādi. Un nu baigākojos jau nu plusiņus Tu te ievies. Nekur tālāk par ciniskiem komentiem netiec.

man ta dopamina teorija es domāju tā ka grūti saprast vai mēs izmainam ķīmiju smdzenēs kad taisam emocijas
vai ķīmija izmaina emocijas... katrā ziņā tuvojoties prom no depresijas man ataust paurī tāds stāvolis kad viss ir gaišs
un prasās pēc saules billēm... tās problēmas ka radīja to depresiju protasms saistītas ar tuviem cilvēkiem bet vinjas pazuda
nekas nav mainījies ārēji bet vienkārši ir kautkas svarīgāks nu patīkamāks par ko uztraukties...
nu neesmu vel uz pekām bet klikšķis gribās dzīvot nostrādā un tad viss notiek instinktīvi..
ķīmiski es esmu piepičkājies ar dabas produltiem bišu peru pienu ķirbju eļlām tējām tieshi no kokiem un ziedputekshhnjiem
dienā burkāns un visādi pret diabēta topinamburi bet kautkas notiek labs ..
vēl ir tāds joks ka daudzkas notiek sapņos esot bijusi kautkāda cilts kuri sapņus viens otram stāstījuši ar to pietiek la būtu
garīga veselība.. nu reizēm pitiek ar kādu izrunāties un visa tā problēma......
he vaig uztasīt forumu kur sapņus var postēt :-)

Es nesaprotu par ko Jūs te runājat... tas ir murgs kaut kāds... Lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ir vajadzīga viena svarīga lieta - pohujs. Pohujam jābūt gandrīz uz visu ar retiem izņēmumiem. Un nevajag sevi gruzīt ar visādu figņu (tjipa iekšējais bērns, gēni u.t.t.) kuru tāpat nevar mainīt (vai arī var mainīt bet sačakarējot savus nervus). Un dubultam pohujam jābūt uz to, ko par Jums domā citi. Un vēl, censties darīt to kas ir patīkami un cik vien iespējams nedarīt to kas nav patīkami (neatlieciet uz rītdienu to, ko var atlikt uz parītu)... Un ticiet man, Jūsu dzīve stipri vienkāršosies un garastāvoklis uzlabosies...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku!
Tavu ieteikumu - izmantot labo terapeitu pohuju - mēģinu izmantot jau kopš tu pirmo reizi to šajā forumā minēji. :)) Un ir labs, ir. Ne vienmēr man sanāk, jo kaut kā tās sajūtas ir tik dziļi, ka ar prātu pat nevar nokontrolēt, vienkārši rodas pretīga sajūta un viss, bet principā tiešām dažreiz, kad kaut kas notiek, par ko sāku gruzīties, tad pasaku - nu pohuj:D un paliek vieglāk.

Ārā foršs laiciņš šorīt. Kad iziešu ārā un uzkāpšu uz sava veļuka, tad būs laba sajūta. Grūtākais bija no rīta piecelties. Tad ir tāds besis no rītiem.
Ceru, ka mums visiem šodien būs labā diena. :))))

...ku!, kā kulaks uz acs...vienkārša un efektīva štelle...

........nu ir teorija ka dīzvot vaig tā lai depresija ir citiem
:-) >>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>

Tas pohujs nenākās nemaz tik viegli. Var jau tā pateikt, bet iekšēji tāpat nebūs pohuj, jo cilvēks tā ir radīts, ka viņam ir nenormāli svarīgi, ko par viņu domā citi. Uz tā balstās visa civilizācija. Ar retiem izņēmumiem, protams.

Problēmas kā reiz rodas tad, kad ir "nenormāli svarīgi, ko par viņu domā citi". Protams, ka man nav ienalga, ko par mani domā paši tuvākie bet viņu loks ir ļoti šaurs. Apmēram vienas rokas pirkstu robežās... un tad arī varētu kāds pirksts palikt pāri...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv