blueberry, varbūt Tu pati arī varētu sākt sevi iemīlēt? Tu taču sevi tagad apēd. te parasti katram interesē viņš pats, nevis blueberry.

Labi, nu pieņemsim, ka tas ir temperaments - melanholiķis, kas man arī pierādījies visos testos. Man nepatīk tas vārds temperaments, jo es nesaprotu, kas tas īsti ir, tāpēc izdomāju sev savu skaidrojumu un viss.
Ja tu saki, ka meitenes atspoguļo mammas, tad man vispār hana... Ļoti ceru, ka tev nav taisnība, jo es nudien negribu, lai viņa mani atspoguļo. Ja ir tā, kā tu saki, tad man vēl iemetas galvā doma par savas ģimenes, t.sk. bērnu pamešanu. Man tāda doma jau prātā nākusi, es tik domāju, ka no tās pamešanas trauma varētu būt vēl lielāka, nekā es tos bērnus traumēju ar savu depresiju un mūžīgi nekam nelietojamās mātes tēlu. Bet par to, ko tikko uzrakstīju, runāt negribu.
Pagaidām mazā ir atvērta un draudzīga, bez kompleksiem. Puikam nekad neesam teikuši, ka īsti vīri tak neraud. Nē, tas vienkārši redzams, ka viņi ir pilnīgi atšķirīgi. Puika visu laiku provocē uz smiešanos, viņš ir laimīgs, kad par viņu pasmejas. Meita, savukārt, ja kādreiz kaut ko muļķīgāk izdara un mēs pasmejamies, tāā apvainojas.
Dažreiz domāju (nu tā pozitīvi), ka es neesmu tur baigā mājsaimniece, bet esmu laba (izņemot, ja uznāk melnie un mani nokaitina), cenšos izprast, cenšos samīļot, palīdzēt, nestrostēju briesmīgi, ieklausos un cenšos sadzirdēt, kas ir uz sirsniņas.

Ziniet, ko man vīrs reiz teica, ka viņam ir vienalga, kāda es esmu, kaut viņš atnāk mājās un nav nekas uztaisīts ēst, māja nav sakārtota un es guļu pilnīgā neģīmī un neko negribu, viņš redz esot laimīgs par to vien, ka es esot un ka viņš var katru vakaru atbraukt mājās un ieraudzīt manu mīļo seju.

Bet es nespēju panest pati sevi.

Ar labu nakti.

te ir mazliet par tām lomām.

http://www.narcomania.lv/pub/index.php?id=115&gid=29&lid=230

Eh, Runcene, es nespēju saprast, ko tu raksti, man tevi ir jākož vaļā, kā tādu cietu riekstu. Kādā kontekstā bija tie vārdi, ka katram viņš pats interesē vairāk? Vai tas saistīts ar to manis atpazīšanu vai tas tā arī burtiski bija domāts.
Man jau nemaz nevajag, lai kādam no šeit esošajiem es rūpētu. Tas laiks ir pagājis, kad man briesmīgi vajadzēja, lai kādam es būtu svarīga. Varbūt tas ir tāpēc, ka es jau rūpu, savam vīram. Mazais pēc bērnudārza arī vienmēr pielien man klāt un mīļojas, mīļojas visu vakaru, pieglaužas, bučo mani, saka, ka mīl. Tad saprotu, ka arī viņam rūpu.

Es te vienkārši izkratu savu sirdi, atbrīvoju sevi no tā, kas mani spiež nost. Ceru, ka varbūt kāds kaut ko ieteiks.

Vai jūs nevarētu man pateikt, kāpēc es nedaru tās daudzās lietas, kas man liekas būtu jādara visiem normāliem cilvēkiem - nu jākopj māja, jāaudzē dārzeņi, jāgrābj lapas, jāspēlējas ar bērniem, jātaupa nauda, jāatstāj bērniem labākie kumosiņi utt.?

Es gribu, ļoti gribu beidzot atbrīvoties un būt brīva no tā visa. Nezinu pat no kā īsti, bet būt brīva no tās sevis mocīšanas.

"Likteņa Līdumniekos" bija viena epizode, kur Ieva saka - ES VAIRS NEBAIDOS. Uz to es tiecos. Es gribu vairs nebaidīties. Darīt, ko gribu, un nebaidīties.

Paldies, Runcene! Sevi atpazinu kā "varoni". Jāpiekrīt gandrīz visam, kas tur rakstīts. Nezinu tik par savu brāli un māsām vai tas rakstītais arī ir patiess par viņiem. Jābrīnās, kā tas Rudzītis var tik precīzi noraksturot šādu situāciju.

Blueberry- tas ir ceļš mūža garumā, attiecībā uz nebaidīšanos, sevis saprašanu, atbrīvošanos- tiem, kam tas ir aktuāli (par citiem nezinu).

Atbilstu Runcenes citētās ideālās mātes tēlam:)
Mocījos (tagad ļoti reti recidīvi) ar perfekcionismu, kura prasības NESPĒJU izpildīt ("paldies" tēvam).
Bardaks mājās, kurās ir bērni pilnīgi normāla parādība.
Pašai ļoti patīk tīra un kārtīga māja, bet realizēt to nespēju - pārāk daudz fizisko/morālo spēku nepieciešams. Atradu kompromisu. Nu jau gadiem manu māju iztīra kāds par naudu. Kad vēl bērni dzīvoja pie manis, 1x nedēļā. Tagad brīnišķīga sieviete atnāk reizi 2 nedēļās vai drusku retāk un ievieš perfektumu, pat visus logus katrreiz nomazgā. Tad kādu laiku smuki nolieku visu vietās un neko neizmētāju un vismaz tīrības/kārtības iespaids saglabājas ilgi. Tā ir mana prioritāte materiālajā ziņā. Otra ir pedikīrs:) Saskaņa ar sevi ir nodrošināta. Pie tam nevienam neslēpju, ka pati esmu par slinku. Un, ak brīnums, visi to saprot un akceptē. Kā psihoterapijas profs, varu pateikt, ka neviens man slinkumu nepārmet tieši tāpēc, ka to par labu un prātīgu izeju uzskatu es pati.
Sakritība ir tāda, ka pāris dienu pēc tīrīšanas nu noteikti uz ilgāku ciemošanos ierodas kāds mazbērns, viņiem tā ap 2 gadi. Pati par sevi priecājos, ka mani absolūti nekaitina izmētātās mantas, notraipītais paklājs, lipīgie pirkstiņi visās vietās u.t.t. No sirds vecākiem saku, ka tam jau mazbērni domāti un tā arī ir.



Edited 1 time(s). Last edit at 21.05.2010 09:09 by Alstere.

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------
>
> Ziniet, ko man vīrs reiz teica, ka viņam ir
> vienalga, kāda es esmu, kaut viņš atnāk
> mājās un nav nekas uztaisīts ēst, māja nav
> sakārtota un es guļu pilnīgā neģīmī un neko
> negribu, viņš redz esot laimīgs par to vien, ka
> es esot un ka viņš var katru vakaru atbraukt
> mājās un ieraudzīt manu mīļo seju.
>
...un Tu domā, ka tā nav taisnība???...ja jau saka, tātad ir, un kā vēl ir...
...lūk, Tev atskaites punkts, pamats, uz kura balstīt sevi...izmanto to...

...viss pārejais ir pupu mizas, sēņu laksti, zirņu pākstis...

Alstere

Cik ilgi gāji psihoterapiju ?

Paldies jums visiem, ka jūs te esat un dalaties ar mani savās pārdomās:))))

Alstere - tas būtu ideāls variants priekš manis arī, bet man taču būtu kauns arī no tās mājas uzkopējas. Zinu, ka atkal jādomā, nu i vienalga, bet nezinu, kā tam pārkāpt pāri. Man paziņa arī iet tīrīt māju vienai dāmai un ko es tik nesaklausos. Tāda aplikšana. Nu, no viņas saprotu, ka daži dzīvo varbūt pat vēl trakāk , pie kam arī pati sēž mājās un vīrs tādā prestižā es teiktu amatā. Man negribētos, lai par mani runā apkārt.
Man pašai arī ļoti patīk kārtīga māja. Ir reizes, kad vīrs uzņemas to lietu, uznāk tāda iedvesma viņam un man paliek tiik viegli ap sirdi. Ar katru kārtīgo mājas pleķīti no sirds noveļas kāds akmentiņš. Pie kam vīrs to visu izdara tā operatīvi, ātri un smuki. Es nezinu, kas man par vainu, bet es varu muļļāties stundām un neko neizdarīt. It kā daru, bet nesanāk ātri un smuki. Domāju, ka kaut ko nepareizi daru. Man vajadzētu kādu cilvēku, kas pamāca, kā labāk.
Čemodānus es jau sen kā vairs nekravāju. Kad braucam ar mazo uz slimnīcu, sanatoriju vai kaut kur ciemos tālāk, es tikai sameklēju mantas, kas jāņem līdzi, salieku dīvānā, un vīrs sakravā. No slimnīcas braucot mājās, arī vīrs brauc un visu sakravā. Viņam salien vienā somā viss, man divās tas pats.

strawberry - es tev pilnīgi piekrītu. Jau vakar vakarā sāku ar sevis iespaidošanu, šodien tāpat turos. Es sev jautāju - vai to gribu es, vai tā būtu labāk citiem. Nu, cenšos izšķirt, vai to es gribu pati vai man kāds uzspiež.
Es te tā domāju, varbūt es daudzas lietas nedaru, jo iekšā tas spīts, ka, ja man ko uzspiež ar varu, tad es speciāli nedaru. (Tā es spirinājos pretī vecaimammai). Cenšos saprast, ko pati gribu.

madcynics - zinu, ka tā ir, zinu, ka tev ir taisnība. Ar šiem vārdiem vīrs mani pilnībā atbrīvoja no vēlmes ciest. Pirms tam gribējās, lai pažēlo, meklēju pierādījumus mīlestībai, bet tagad es zinu. Ticu mīlestībai no visas sirds. Kādreiz biju salasījusies, ka mīlestība ar laiku izzūd, bet tagad zinu, ka nē, mēs esam kopā 10 gadus un nekur tā mīlestība nezūd. Es patiešām esmu laimīga par šo dāvanu, ko man dzīve devusi, jo biju arī pārliecināta, ka nekad neapprecēšos.

cossa
Ps.t. ilgi, gandrīz 10 gadus. "Kaite" bija ielaista un sāku 39 gados. Līdz tam psihoterapeitu nebija vispār.

Man 42 eju kādus 2-us mēnešus .Psihoterapets teica ,ka būs jāiet kādus 2-us 3 gadus ???
Kādu nedēļu (marta sākumā) bij AD . Uz to brīdi jau 4 mēneši lietoju asinsspiedienu pazeminošas zāles , prestarium un concor ( taču sirds dauzās ) Sākās blaknes, jūtami mazinājās libido + ED , atmetu visu . Visticamāk vainīgs bij concor . Tagad šajā intīmā jomā gandrīz kā bija agrāk ,bet subjektīvi šķiet vēlēšanās mazinājies . Katrā ziņā tās dažas dienas smadzenēs ir traumu atstājušas .Nu jau 2 mēneši Reizumis xanax vai fenazepam . Pēdējās 10 dienās tikkai 2-as reizes pa xanax. Varbūt pārāk strauji svars nomests , 8 mēneši pie 19 kg ? Itkā jājūtas laimīgam , visi kas kādu laiciņu nav stikti tik izsaka komplimentus ,uzslavas , bet es nezkapēc nejūtos tik priecīgs .

ilgums lielā mērā atkarīgs no skolas, bet to katrs izvēlas neapzināti. vispirms terapeitu kā cilvēku, un tad jau pasē arī viņa skola jeb metode.

man vienkārši ļoti mierīgi pateica, ka nebūs ātri; neteica, ka būs ilgi:), varbūt gadus neriskēja saukt, lai es nesaļimtu.

2-3 gadi, manuprāt, ir baigi fiksi, ja vien nav 2x ned. or so.

Man pateica, ka varētu būt tik ilgi. Bet cilvēks bija "mans" un biju gatava. Pie tam intuitīvi jutu, ka tikai tā var kaut ko nopietni mainīt. Pēdējos gadus gan gāju epizodiski, reizēm pat pēc 2-3 mēnešiem, kad runājamais sakrājās. Un tad jau jutu, ka varu "peldēt" pati.

Cossa - galvenais nepamet to psihoterapiju.

Es tagad saņemos un eju darboties, apsolos pie interneta piesēsties tikai vakarā. Daudz darbiņu jāpadara. Tad nu saņemos.

blueberry
Bet man ir dziļš pofig, ko par mani runā/domā. Svarīgi ir tuvie un mīļie cilvēki. Un pēc ilgiem gadiem esmu noticējusi, ka viņi mani patiešām mīl ar visiem plusiem un mīnusiem. Tas pofig gan nenāk viegli un ļoti lēni, diemžēl.

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Paldies, par atbalstu:)
> Jā, nu gribas jau nolikt ar pirmo reizi gan
> naudas dēļ, gan laika dēļ, gan pašapziņas
> dēļ..
> Un vēl, nespēju saprast, kāda tur var būt
> sociālā fobija un dziļa depresija, ja var
> nokārtot tiesības. Man liekas, ka tie visi ir
> varoņi, kas nokārto:D, tur taču sociālais
> kontakts, plus kritika no instruktora puses, arī
> raksturs jālauž, jo nevar uz ceļa baidīties un
> tā, jānotic saviem spēkiem.\

redzi vaig saprast to ka tu esi normāla slima ir sabiedrība... instrultors eksamena censas iegazt un pie salu tilta apļa apturēs un piedāvās iekskaiti par naudu, jo pārliekot eksāmenu tikuntā tev būs jamksā par to...((man ta bija es nemaxaju liku vēlreiz principa pec tie intruktori besījās un depresija bija vinjiem nevis man :-) nu lētāk ir samxat ja uzprasas,(varbut ka tagad ta nav) bet to jadara ar apzņu lai depresija nav tev bet viņam :-)
braukšana ir pārvietošanās ar auto lai omīti varētu varētu aizvest uz kino, instruktors māca to darīt, eksāšmens ir fufelis jo 15min nevar zināt vai tu māki braukt... >>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>
depresija ir prom atpakaļ pie tiem kuri viņu uzdzen...

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> negribētos, lai par mani runā apkārt.
nu redzi kad tu tiec galā ar sevi, viņi aprunātāji apklust katgan tas iemesls nav mainījies mainās tava attieksme pret sevi
istaba netīra , zupa zābakā bet neviens neaprunā tāpēc ka tu neņem galvā, saki ar mani tā ir un ejiet ddd.. īstam draugam pofig
tava istaba viņa piedavas palīdzēt sakartot vai neņemt galvā tikai lai tev būtu labāk..
> kas jāņem līdzi, salieku dīvānā, un vīrs
> sakravā. No slimnīcas braucot mājās, arī
> vīrs brauc un visu sakravā. Viņam salien vienā
> somā viss, man divās tas pats.
nu un super jo vīram nav nojegas kas tajā somā jāliek iekšā at tev nav nojēgas kur to sabāzt
ideāls pāris... to somās kravāšanu var iemācīties pēc 3 kravāšanas tu pati saliksi lai vīrs nav jāgaida
un nemaz nepamanīsi ka tu to dari labak kā viņš.. nu nevaig sevi novēreot un vērtēt..
>
Es sev jautāju - vai to gribu es,
> vai tā būtu labāk citiem. Nu, cenšos
> izšķirt, vai to es gribu pati vai man kāds
> uzspiež.
nu ja tu jautā, tad es atbildu, tu to gribi pati un viss
mani ari tā bija sauca ārstu mājās lika zāles dzert un kad es pārtraucu man ar policiju atveda psihiatru
grbēja atkal zales iepičkat.un viss tikai lai pagrieztu visu otrādi....
tie maitas kas tev tā liek justies kontatē faktu ka jaiznes miskaste tā vietā lai to izdarītu
un kad tu izdari tad saka ka ja vinji nebūtu teikušī tad miskaste netiktu iznesta.. a būtībā viņi ir slimi ka komunisti
es tagad jūtos labi un atbidu nu tad ņjem un iznes es tev vēl mēslus iebēršū iekšā.. nekas nav mainījies
tikai mana attieksme un viss ir labi.. cilvēki kas pašī neko nefar izdarīt komandē citus.. tā paceļot savu pašabziņu
nonieciniot tavējo.. nekas nemainās tikai kautkāds testosterons vai bezkaunība..
.........
vaig cienīt sevi tad citi tevi cienīs....

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> cossa
> Ps.t. ilgi, gandrīz 10 gadus. "Kaite" bija
> ielaista un sāku 39 gados. Līdz tam
> psihoterapeitu nebija vispār.

...un dessssssmit garus gadus...viss, atturēšos no komentiem

...ak ta pstrpistu nebija...mož Tu arī esi no tiem organismiem, kuri ar nopietnu seju accerās, cik sūdīgi bija dzivot padomijā - Jāņus un Ziemassvētkus nedrīkstēja svinēt, ka galvenie svētki bija oktobra apvērsuma svinēšana un klāras cetkina iedibinātā sieviešu diena, visi vazājās apkārt ar no bada uzpūstiem vēderiņiem, pelēki un neievērojami...nja...

madcynics
Aprobezzots Tu esi. Nekaadi nevari pienjemt, ka nav taadas vienas absoluutas patiesiibas. Tev ir viena un taa ir Taveejaa;(
Ja nu taa interesee. Normaali dziivojaam psrs laikos. I Ziemassveetkus, i Jaanjus svineejaam, i sex bija (un pat ne zem segas un ne tumsaa). Bija labi, jo citu dziivi nezinaajaam. Tas no attieksmes pret dziivi atkariigs. Tagadeejie laiki tiik labaak. Arii laikam no attieksmes atkariigs. Var buut laimiigs un prieciigs arii pie suudiigas valsts/valdiibas. Ir daudz psrs laiku sapniishi, par kuriem zinaaju, ka nekad nepiepildiisies. Un reku piepildaas gan + veel priecinji, par kuriem ne jausmas nebija.
Lai Tev saulainas briivdienas un garshiigs paeediens.
Bet es savu miiljo shampi dzershu ar miiljiem cilveekiem zalja nostuurii, kas psrs spiideeja tikai uz Jaungadu...

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> blueberry
> Bet man ir dziļš pofig, ko par mani runā/domā.
> Svarīgi ir tuvie un mīļie cilvēki. Un pēc
> ilgiem gadiem esmu noticējusi, ka viņi mani
> patiešām mīl ar visiem plusiem un mīnusiem.
> Tas pofig gan nenāk viegli un ļoti lēni,
> diemžēl.

Tas pofig patiesībā ir tāds pirmais solis, lai atļautu sev nesatraukties par to, ko domā apkārtējie, un pārāk nepiesārņot savas smadzenes. Nākošā fāze ir sapratne- kāpēc kurš ko saka vai dara. Ikvienam ir savas vājās vietas, savi aizvainojumi, sava nesaprašana, un tā nāk laukā izdevīgā brīdī. Ja kāds otru par kaut ko nosoda, patiesībā jau tā ir viņa paša sāpe. Protams, visā tajā vēl ir cilvēku pašu pieņemts uzvešanās modelis (kāvisamjābūt:D), un arī tas liek nosodīt, izlikties, apbrīnot, liekuļot- bet tas ir kā uzpūsts ziepju burbulis, nekā tur nav. Ja šīs lietas sāk saprast, viss parādās citā gaismā. Bet jā, tam arī vajag laiku. Laiku, lai saprastu un laiku, lai iemācītos to pieņemt.



Edited 1 time(s). Last edit at 21.05.2010 16:20 by strawberry.

Tikai tas pofigs parasti pienāk kopā ar vecumu, diemžēl, un tad jau kāda starpība pofig vai nē, kad jau smilšainais pakalns jau tepat vien ir un visa dzīve padirsta.

Cerams nevienu neaizskāru ar to vecumu :)

Jo lielāks vecums, jo lielāks pofigs, tas ir fakts:)) Bet ja Tu esi vēl jauns un sprauns diezgan, nu nepadirs to dzīvi:D Pie tam, katrā vecumā ir savs kaifs:)

Nu bet pofigs ta vēl nav pietiekams, johaidī! Es jūtu gan, ka jo vecāks kļūstu jo pofigs tā drusciņ, pa mazītiņām aug. Šādā progresijā pie gadiem 70 viss būs štokos. :))

Aiz to jau tā psihoterapija ir tik ilga- jānovelk taču kaut kā līdz vecumam, kad iestājas dabiskais pofigs:)

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> negribu, viņš redz esot laimīgs par to vien, ka
> es esot un ka viņš var katru vakaru atbraukt
> mājās un ieraudzīt manu mīļo seju.
>
> Bet es nespēju panest pati sevi.

intersanti par ko tu sartraucies, prezidenta kundze arī nemazgā traukus un kundzēm ir kalpones kas audzina bērnus un vadā suņus
varbūt tu ieriekšējā dzīvē biji anglijas karaliene kāpēc tev liekas dīvaini ka tevi mīl par to ka tu esi nevis par to katu cep pakūkas...
tu vienkārš esi laimīgs cilvēks...
>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>
bēnībā lai iegūtu mīlestību tev bija jāklausās visāšdas stulbības par sevi un citu cilvēku bēdāk kur tu ne pie kā neesi vainīga
bet tagad taču viss ir ok, vai ne?

Tā, nu es piestrādāju pie pofiga, piestrādāju:D
Rīt mums būs ciemiņi. Nepietiek, ka būs vīra vecāki, bet vēl pieteicās no maniem radiem cilvēki.
Māju mēs kārtosim tāpat. Principā lielākās galvassāpes ir negludinātā veļa, vesels kalns. Tikai nesakiet, ka var negludināt. Nē, nu uz šo reizi var arī negludināt, kaut kur nogrūst, bet kaut kad jāgludina būs tāpat.
Bet piestrādāju citā virzienā. Es jau kā parasti cenšos izdomāt visādas atrunas, lai pie mums nebrauc, bet nav jau īsti, ko teikt, jo cilvēki tomēr, ja ir nobrieduši braukt, tad tās atrunas tik tāds nieks. Un tad nu es strādāju pie pofiga attiecībā uz to, ko viņi par mani padomās, sen nav mani redzējuši, esmu šobrīd blondīne, zinu, ka kaut ko teiks - vai slikti vai labi, bet man nepatīk principā, ka mani pēta un vērtē. Tālāk - tas nelaimīgais svars. Eh, nu kauns man ir atkal un jau domāju, kā ātrāk iegrimt nebūtībā, līdz nolēmu, ai, nu pofig - lai domā, ko grib, lai runā, ko grib. Bet viegli nav, nepavisam nav viegli. Vieglāk ir izvairīties un nevienu nesatikt.
Es arī izdomāju, kāpēc man nav bail no svešiem cilvēkiem tik ļoti, - jo viņiem mani nav ar ko salīdzināt, redz pirmo reizi, bet radiem parasti patīk patrīt mēles. Es zinu, kā notiek tā aprunāšana. Man aš dažreiz nelabi uzmetas, ka tā var aprunāt. Es vispār nesaprotu, kāpēc citi tik briesmīgi un daudz jāaprunā. Nu, es jau arī ik pa laikam kādu aprunāju, bet, tā kā pati neesmu pilnība, tad cenšos neizplūst.

aberz
Tas saucas - kam naudas daudz, tas kungs, ja netīra māju, kam naudas maz - tas sliņķis:D
Nav jau tās naudas, lai šitā atļautos. Vecāmamma bieži pārmeta, ka viņa esot man kalpone par velti. Ja tā padomā, brīžiem tā arī bija. Kāpēc? Figviņzin.
Ooo, jā es jūtu pilnīgi ar visu savu būtību, ka esmu bijusi kāda karaliene:))))) (joks, protams).
paldies, uzmundrināji mani mazliet:))

Blueberry- Tu gludini veļu? Gultas veļa ir vnk jāsaloka un jāieliek skapī. Visādi T krekli arī, džinsi pirms izžaušanas ir jāpastiepj no abām pusēm. Apakšveļa un zeķes- tās iegrūž kādā brīvā vietā- kas tad vēl paliek gludināšanai?

Par aprunāšanu- es šodien tā padomāju, ka cik tas ir dīvaini, mazi bērni parasti neaprunā viens otru, lielāki jau pa druskai sāk, bet jo tālāk, jo trakāk. Tas nozīmē, ka cilvēki pamazām iedzīvojas kompleksos, un jo vairāk to ir, jo vairāk gribas aprunāt:D