Ne velti pastāv uzskats, ka katram ir vajadzīgs savs frizieris, masieris, zobārsts. Tās ir mazliet intīmas sfēras un, ja cilvēks, kas šo pakalpojumu sniedz, ir svešs vai nepatīkams, sajūtas arī var būt nepatīkamas.

strawberry
Pilnīgi piekrītu! Man friziere, zobārste un ginekoloģe ir kā psihoterapeiti - parunājamies par dzīvi, ar viņam ir viegli kontaktēt.... Ne uzreiz satiku savus īstos dokus un frizieri.... ir bijis tā, ka ārsta vai friziera atvaļinājuma vai slimības dēļ jāiet pie cita speciālista .... vārdu sakot, pārliecinājos, ka atradu īstos (t.sk., arī psihiatru)... ceru, ka kādreiz man būs īstais psihoterapeits :)

Esmu sapratusi 2 lietas - laiks tomēr mani iespaido,lai gan negribas tam īsti ticēt. Un otra lieta - man tomēr patīk braukt ar riteni, braucot ar mašīnu neizjūtu tādu prieku, kā biju cerējusi.:(
Vēl vakar sapratu arī to, ka esam lietu vergi. Saplīst gludeklis un man slikti, pārdzīvoju, kreņķējos. Bet, kolīdz sev pateicu - tas ir tikai gludeklis, nav vērts lietu dēļ pārdzīvot, uzreiz palika tik viegli, sajutos brīvāka.
Tad domāju, vai es drīkstu tā nekreņķēties par to, par ko gadiem esmu kreņķējusies :D ? Nu vispār audzinu sevi, jo no tā, ka pārdzīvošu un besīšos ārā, man gludeklis pats nesalabosies.
Nez, vai kāds saprata manu domu?

tāpēc sociālā fobija īstenībā nav galvā bet apkārtējā vidē, nu uz pirti jau uzvalka neiesi, bet ja atnāc uxzvalka tad ko padomās?
tad kad nav sabiedriba noslanjojies kur jaiet uzvalkos kur tkrekla vai kur tuse makslinieki kur bokseri nu tad jau nevaig domat ka or fobija uzreiz
bokserim operā ir fobija un vijolniekam futbolistu ģērbtuvē pēc spēles aŗi nav omulīgi...
......nevaig meklet galva īstenība... cilveks sak iet uz yogam un sak vilkt citadas drebes un nesat kautkadus amulteus uz vinju skatas ka traku ved pie arsta bet pec 10gadiem visa riga skraida ar zvanijiem rokas ar premjeru prieksala... tapec vaig but parliecinatam (-ai) par sevi ja sabiedriba nevear uzvaret tad sak pakljauties un darit palaj jo pati baidas palikt smiekliga.....
......
starp citu taja frizetava beigas bija ta ka sakuma uz mani lureja ka uz lohu bet pec kada laika pashas saskjobijas un saka viena otrai frizet matus itka
vienk kura taisniba bus stipraka.. vot i visa fobija... tapat ir ar depresiju kursh kuru ievedis depresija uzvaretajam bus labak zaudetajam sliktak bet isteniba tas agresivais pats baidas un tuvojas depresijai...
......
man vienk ir tada sajuta ka ir kautkada psihiska enerģija, parlieciba par sevi vienam vairak otram mazak, bet to ar meditacijam un nez vai ar zalem var uzdzit... es virak domaju ka tas ir saistits vairak ar vesligu partiku un nealkaholu un nepipeshanu.... vai otradi depresiju uzdzis genetiks partika un pestcidi ..... piemeram nauda labi arste depresiju :-) ka jau temas autore teca , man palidz svaru stienis nedaudz ari...
blueberrytim mazak galva rakties lai citi doma tas vinju problemas :-)

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Tad domāju, vai es drīkstu tā nekreņķēties
> par to, par ko gadiem esmu kreņķējusies :D ?
------------------------------------------------------------
> Nez, vai kāds saprata manu domu?

Manuprāt ideāli teikts! Tieši tas, par ko esmu bieži iedomājusies!
Man piem. sen atpakaļ likās, ka esmu atradusi savā apziņā lietas, par kurām es, konkrēti es, varētu nekrenķēties. Bet grūti bija tikt vaļā no sajūtas, ka par daudz ko mums ir morāli uzspiests, iemācīts krenķēties. Kad apjautu to, sapratu, ka mana attieksme tad būtu baigajā disonansē, piem. ar manas mātes uzskatu, tad sajutos vainīga.
Piem. salīdzinot ar viņu, cik viņai daudz lietu izraisa stresu un sadzīvisko paniku, nervozitāti, esmu daudz ''rūdītaka'', nekā varbūt vispār varētu iedomāties. Man ir tādas dažas fundamentālas tēmas, kas krenķus izraisa, bet viņai gandrīz jebkas.

Nu piem. -bailes, ja uz ceļa policija vai ceļš ir sniegains. Viņai uzreiz gandrīz histērija. Bet es iedomājos tā, ja es braucu prātīgi, ja neko apzināti nepārkāpju, ja neesmu dzērsui, kas man ko uztraukties gar kaut kādu policistu ceļā malā? Ja ceļš ir slikts (piemērs tikai), tad neviens taču nespiež apzināti braukt tik nesakarīgi, lai dabūtu tūlītēju kaitējumu? (nejaušības protams var gadīties, bet nu pamatā ņemot).

Piem. man bija ģimenē (vecāku ģim.) baigā spriedze uztaisīta ap to, ka eksāmeni ne tikai ir obligāti jānokārto, bet arī ļoti labi. Loģiski, ka tas vairo bailes. Iepriekš jau kaut kur aprakstīju, par augstskolas iestājeksāmeniem, kā man gāja un par pieeju
Pēc principa, nu kas traks piem. notiks, ja neiestāsies uzreiz tajā augstskolā? Deguns taču nenokritīs tāpēc?Un tā par daudzām lietām.
Bet protams, joprojām ir tēmas, kurām šādi nevaru pieiet. Tas ir ar darbu, savu un bērna emocionālo labsajūtu saistīts.

Tā ka pilnīgi piekrītu blueberry. Tā ir laba formula, drīkstēt nekrenķēties par to, kur uzskati, ka vari. Tikai katram cilvēkam domāju tās ir dažādas lietas droši vien.
Labāk manuprāt pateikt nevar. Jautājums tikai ir, vai paši sev ļaujam to?

Un piekrītu arī par to sabiedrības spiedienu. Tas tiešām sastāda lielu daudzumu lietu, par kurām faktiski varētu nekrenķēties, bet esam pārāk vai nu apzinīgi vai iedresēti.

nu nezinu man ir ta ar to krenlji un daudz man ir teikushi beidz list sevi un rakaties pa pauri .......
ir viens stavoklis kad tu doma kontrole ko dari un ir otrs tas kad kauko dari un nav laika krenkjeties'
stavoklis kad prats doma lidz ir kautkads skats no malas debils iekseja balss vai kautkas tas jau draud ar personibad dalishanios vai ko tur kautkadu iexejo idiotu kas kauko kontrole vero...
es atceros kad nodarbojos ar tenisu tad ar katru traninju kaukto jaunu iemacas, sakuma doma lidz tad ietrenejas automatiski un tas iemacitais paiet uz automatiskumu nedoma lidz tad macies kauko talk jaunu... un veco nekontrole.. man patik extremas situacijas kad nav laika tad nav laika krenkjeties un viss notiek automatiski .... ari tas kas mugura ko domas vai ko raxtis avizes tad pofig... savishkji ko domas citi kamer vini tur doma es jau esmu ticis vinjiem garam vinji tikai doma un doma un doma slimnieki kaukadi :-)

>>>>>>>>>>>>>>

...
isteniba jau vecakiem ir ta lieta bediga lieta ipashi lavija kur dzimtas tradicijas bet es atradu kautkur latvju dainas kuras dzied kad bernu atskjir no vecakiem un palaiz tautas tobish sava dzive sabieriba... sabiedriba ir ari mes te bloga un cilveki nav tik stulbi un nezelii lai muzigi krenkjetos ks bus ko mate teica uut. savrigi ir kas ar sevi notiek vecakiem sava dzive ...
isteniba bluberitim ir ta ka man ari ka vecaki ir no viniem (mate) atkarigi ja baidas padomat kas bus ja paliks vieni un chakare pratu apgriezot visu otradi ka bluberits ir atkarigs no vinjiem (mates) ... ta ir zembzinjas cinja paklajushana un psihiska shantaza.. emocional.. mate velreiz dzivo savu jaunibu izkropljoto izdzivojot meitas dzivi vinjas bernus viru tur verojot ka dzivojas berni aug utt un mazgajot palgus turot atkariba... nezeligi bat vrarbut palidzes... isteniba slima ir mate ....
... ... depresivs cilveks supojas supoles lidzdsavara un vinju viegli manipulet... un gruti noskjirt robezu, kura griba notiek un ir cilveki kas ir ieintereseti lai depresijas stavoklis paildzinas... atvainoiet ja par assu teikts... ir situacijas kad ir izdevigi tadu cilveku apzinati vai ne turet atkariba dazadu iemeslu delj... emocionalu kuatvai biezi ari materialu utt.. un visa lajuna pamats ir bailes.. iedomajies kas bus ja slimais izveseljosies un kljus ricibspejis dzivos citur vai saks kareru un daris savu dzives gribeto planu kas notiks ar mani (mati) un tad skakas vinja ir slima redzi vnjai bikses krit nost vai tu zales iedzeri utt.. (varbuit kjudos) domaju ka slimo var biezi izarstet apkartejie cilveki ka sredz vinju veselu un nepiversh uzmanibu struntiem ... ari virs saka es milu tevi tadu man pofig ka tik redzu tavu seju... bet ar to pashu vinjs mil nevis veselu bet atzime ka tu esi tada bet tas nekas... bet vaig vinju palugt tu mani mili tadu kadu es gribu but ... un palidzi man tadai kjut. :-)
sorry ja kadu aiskaru personigi tas ir an domas........

Pirmiņ izrunājos, tagad sāpe pāri, turpinu dzīvot tālāk. Nav jau variantu. Apsveru iespēju tomēr ķerties pie antidepresantiem, bet nav ticības, ka palīdzēs :(



Edited 2 time(s). Last edit at 14.06.2010 23:15 by blueberry.

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> iespēju tomēr ķerties pie antidepresantiem, bet
> nav ticības, ka palīdzēs :(

domaju ka palidzes tikai ko palidzes varesi dzivot kulties uz priekshu nu ar slaveno paaidam kas ir tik pastavigs.. kpec ne?

es nelietoshu laikam man ir neatgriezeniskas sekas galva ar visadiem hormoniem laikam ta ir ka vecajiem padomju sportistiem
dzive ir nodzivota :-( cinijos kamer mani "palidzeja" isteniba diezgan bedigi ir es domaju ka mans gadijums ir netipisks tapec kam jalieto
kapec ne... man ir jakauc ka narkomanam es negribeju man ieruda bet tagad parvelu.. cepresija ir izarsteta un dzive redzama reala gaisma
un ta ir diezgan ... tumasha bet reala...
... isteniba depresijai ir celonis depresiu var izarstet to celoni pardzivojot velreiz...nu nonakot velreiz taja situacija un izdarot pareizi
... zales ir lidzeklis kas dod ricibu to darit... zales ljauj atrast uz izravet depresijas celoni.. ja bez zalem ir tikai skatiens siena uz nekusteshanas tad jadzer zales.. jacinas pasham neviens cits to neizdaris...
ZALES depresiu nearste, tas tikai lajauj kustinat rocinjas kaljinjas celonis katram savs...
pat zalju anotscijas raxtic ka vinjas reguke tur visadus hormonus un shmormaonu tikai neviens nezina ka?
lidzeklis tas ir zales un tas ir tavas roaks, vel viens ierocis var izmantot var ne pasai jalemj ja nevar citadi ta OK
tad lemums jau ir trieciens depresijai jp tu pienjem lemumu cinities... ta jau ir riciba nevis depresija :-)
buchas... milestiba ir sarkans vins mellenes shoolade - gjimene ir tu virs berni un tad tur kaukas vel...
tu visu dari tapec ka tu ta gribi... varbut pienakums var palidzet, no tevis ir atkarigi, tas dod speku...
............
in teresanta doma man ir ta kad es sev tad man itka liekas ka nesanak neka bet kad kadam citam tad viss pie malas
varbut vaig kadu par ko rupeties.. tev Bluberit ir tas kas man nav un daudziem tu jau esi laimiga :-)
sadzive rpetigaa gruti laiki... jakijas kauka

aberz
Vai tu runā par ģimeni? Tas ir tas, kas tev nav, vai ko citu biji domājis?
Vienu nakti, kad nevarēju aizmigt, domāju - visu dzīvi jutos nevienam nevajadzīga, principā domāju, ka man te nav vietas. Šobrīd, kopš man ir ģimene, es zinu, ka es esmu kādiem cilvēciņiem svarīga, vajadzīga, nejūtos vairs lieka, Tas ir arī ļoti daudz, es to zinu.

Ja nu kāds vakar izlasīja manu monologu saistībā ar mazo, varu pateikt, ka šodien mazajam viss labi. Nogulēja no 5 vakarā līdz 5 no rīta un tagad ir atkal možš un aktīvs.

" ...Vienu nakti, kad nevarēju aizmigt, domāju - visu dzīvi jutos nevienam nevajadzīga, principā domāju, ka man te nav vietas. Šobrīd, kopš man ir ģimene, es zinu, ka es esmu kādiem cilvēciņiem svarīga, vajadzīga, nejūtos vairs lieka, Tas ir arī ļoti daudz, es to zinu." - gluži kā par mani uzrakstīji! :)

nu ja tas ir forshi un parejam nav nozimes kada problema ar fobijam un depresijam , ja cilveki ir kopa tad grutibas un visadi gjuki neko nenozime jo
tikai velreiz atgadina to ka vienalga kas notiks mums pofig ... kad kopa ir cilveki...
...
velnjau ceriba ir man .. :-)

Šodien no aizkustinājuma pilnīgi apraudājos. Piezvanīja man viena puisīša mamma, ar ko kopā mans mazais iet dārziņā un uzaicināja mūs pie sevis uz svinībām. :)) Nezināju, ka dziļi iekšā tādas emocijas. Emocijas par to, ka mazo pieņem tādu, kāds viņš ir un pat aicina pie sevis ciemos.
Man, protams, bail no sociālajiem kontaktiem, bet mazā dēļ esmu gatava uz visu.

Es te tā pa naktīm bieži vien domāju dažādas lietas un reizēm kaut ko sakarīgu arī izdomāju :D. Tikai nevaru saprast, vai es nevaru aizmigt, jo visādas domas neliek miera, vai arī domas rodas, jo nenāk miegs??
Vakar atkal izdomāju tādu lietu, ka es visu laiku bloķēju sevi, ka nedaru lietas, ko patiesībā vēlētos darīt. Rezultātā neizdaru vispār neko. Tā teikt apspiežu savas patiesās vēlmes. Un tas rada tādu kā pretestību, kas izvēršas trauksmē. Protams, ne jau tas vien pie vainas, bet tā ir viena lieta no..

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Vakar atkal izdomāju tādu lietu, ka es visu
> laiku bloķēju sevi, ka nedaru lietas, ko
> patiesībā vēlētos darīt. Rezultātā neizdaru
> vispār neko. Tā teikt apspiežu savas patiesās
> vēlmes. Un tas rada tādu kā pretestību, kas
> izvēršas trauksmē.
ta nav ta pati depresija, tad vispar pofig, kas notiek sezu skatos viena punkta un domaju nu tikai darishu unta visu laiku... ierij tabletas tad atkal visu sac arit bet itka nedoma neko ko vaig to dari, ka varetu bez zalem.. es domaju ka tev ir ieaduzinats nedarit savas velmes bet darit o ko iebore ka tas ir vajadzigs darit kaut gan daramais ir taspats.. taka komunistiska partija dari ko jadara tikai saki ka to Ljenins dava nevis tu pati padarji...

aberz
Ir, ir laikam ieaudzināts, iedresēts pareizāk sakot. Nu, ka savu domu nevar būt, ir tikai viena pareiza pieeja. Tagad sāku saprast, ka manas domas, manas jūtas arī var būt pareizas. Zinu, ka viens psihologs man arī to teica, bet toreiz kaut kā nespēju to pieņemt, ka es drīkstu justies, kā jūtos nevis kā vajag.
Man vispār nav tā, ka sēžu un skatos vienā punktā, man pat liekas, ka man nekad tā nav bijis. Ja nu ir ļoti, ļoti slikti, tad drīzāk eju gulēt. Es jau zinu pēc sevis - ja sāku atkal nenormāli daudz gulēt, tad atkal ir ļoti slikti.
Man brīžiem liekas, ka ir kaut kāds bloks uzlikts, ka esmu nobloķēta, vajag darīt to un to, bet es nevaru ne pakustēt. Kā to pārlauzt?
Es vispār nesaprotu, kas man ir par vainu. Kaut ko sāku darīt un nespēju padarīt, trauksme iekšā tāda, ka liekas, ja to darīšu neizdarīšu kaut ko svarīgāku. Nevaru atkal saņemties uz rakstīšanu, bet vispār tā visa darāmo darbu un sajūtu pierakstīšana man palīdz.

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> aberz
> Ir, ir laikam ieaudzināts, iedresēts pareizāk
> sakot. Nu, ka savu domu nevar būt, ir tikai viena
> pareiza pieeja. Tagad sāku saprast, ka manas
> domas, manas jūtas arī var būt pareizas.
tiem kas psihiskajiem vampiriem domu vispar nav vinji vinkarshi uztaisa ka tas ko tu dari un doma ir vinju
nu pec vinju paveles vI INCIATIVAS JO ES TEICU UTT... kauta ta
tas ir mode... taka bazinica dari ko gribi bet saki ka nevis tu dari bet augstaks speks, mamma vai lenjins
ta sir jauki ka var ar demagojiju pakljaut cilvekus...
runa ka savs es atrogas kaukur saules pinuma vai aizkungja dziedzeri,, vaig est kjirbiju seklas :-)

es ari gulju isteniba miegs ir labas zales bet vainas apzinja ir destruktiva, tas ir slikto cilveku ierocis pienjemu ka tev ari ar to ir trapijies tas ir sens ierocis atrast kadu vainu un shantazet, uz to vai visa politika turas
ja ar galvu kaukas notiek tad vinja iet gulet lai sakartotos..

Vakar atcerējos Runcenes teikto, ka meitas kopē vai pārņem uzvedības modeli no mātes vai kaut kāda tāda tā doma bija. Nespēju tam piekrist, jo mana mamma ar mani nedzīvoja, retu reizi atbrauca. Dzīvoju ar vecomāti, kura ir enerģijas pilna, dzīvespriecīga, optimiste. Savukārt mamma mana ir pesimistiska, vienmēr nomākta, kreņķējas par visādām problēmām, nekad nav spēka, atplaukst tikai, kad mazliet iedzer. Nu, es esmu tāda pati (izņemot to alkoholu, jo tas man tā neko daudz nemaina). Domāju tomēr, ka iedzimst tas viss, nu un protams audzināšana tad vairāk vai mazāk ietekmē, atkarībā, kāds nu tas temperaments.

bet padomā tad tā: Jūs abas ir audzinājis viens cilvēks... un no visiem Taviem stāstiem nešķiet, ka ome dzīvespriecīga, dzīvespriecīgie pret bērniem citādi izturas.

Jā, audzinājis viens cilvēks, bet arī mammas māsu audzināja tas pats cilvēks. Bet viņa ir tāda pati kā vecāmāte, vienmēr rosās, darbīga, enerģiska. Nu labi, varbūt vecāmāte nav tā dzīvespriecīga, bet nomākta nav nekad.

audzinasana ir ka sportistam treninjs a energija ka hormonu daudzums testsateroni kautkadi, bet tos var samazinat ari pazemojot noniecinot cilveku (redzju diskavery tv) tapec savu es pasabzinju cej jogas visu dienu skaitot mantru "ak kur es liels " bet tas noteikti ir arī ķīmisks process
bet nevar noteikt kas ir primārs vai ar zālēm celt pašābzinju AD vai pašabzinju ceļot izdalas vairak tas hormona.....
.......tas irr ka diabetam navar pateikt vai cilveki ir resni tapec ka ir diabets vai diabets ir tapec ka ir resni...
.......iesaka notievet tapat varu ieteikt celt pasabzinju... to dara ja pa sapnjiem lido bet es sapnjus nemaku regulet bet lidijis esmu
......jokaina sajuta... tiesam taja laika bija sasnieumi visadi...

Dažreiz vakaros, lai piekušinātu savu trauksmi, iztēlojos sevi situācijās, kas mani nomierina. Palīdz reizēm.
Nesaprotu, ko es sevi moku, spīdzinu visu laiku. Gribas mieru mieru mieru...
Izslēdzu visu laiku savas smadzenes, savu domāšanu. Nedzīvoju dzīvi, visu laiku eksistēju, kaut kā plūstu uz priekšu. Ja nu dzīve piespiež, tad kaut ko padaru, ja nē, vienkārši eksistēju, norokos kaut kur, apklusinu savu sirdsbalsi visos iespējamos veidos.
Nu kā sākt dzīvot? Kā sākt domāt, just?
Kaut kāds tīkls man uzmests virsū. Tā neesmu es pati. Gribas izkūņoties no tās kūniņas ārā, jūtos iesprostota, iesprostota SEVĪ.
Un vairāk par visu uz pasaules gribu just mieru savā sirdī.

Šodien bija situācija, pēc kuras es kārtīgi nobimbājos un tagad jūtos ļoti slikti. Bet negribu tā justies. Gribu tikt ar šo situāciju galā, tikai nezinu, kā.
Bērnudārziņā (nosacītā, jo tur ir tikai pāris bērnu) man šodien audzinātāja jautāja - vai mēs mazo mājās arī audzinam. Man, protams, karstumi pa visu ķermeni pārskrēja, jo nepatīk tāda lietas dzirdēt. Mazo ir ļoti grūti audzināt, jo viņš ir spītīgs. Tad vēl esot viena mamma aizrādījusi, ka viņas puika samācījies visādus sliktus vārdus. Nu, zinu, ka manējais ir teicis tādus vārdus kā - ej dirst. Piedodiet par rupjībām, bet mēs tiešām neesam nekāda smalkā ģimene un reizēm dusmās izsprūk tādi vārdi. Tagad jau cenšamies piedomāt vairāk, ko runājam, jo mazais ir kā sūklis.
Bet nu pārmetumi manā virzienā bija tādi, ka mēs it kā mazo par daudz lutinam un visu atļaujam.
Un tagad es jūtos slikti. Nezinu, ko darīt. Pirmajā dusmu brīdī gribējās visam atmest ar roku un neiet vairs tur. Tad domāju, ka tas jau nebūs risinājums.
Bet ko darīt man ar sevi? Kā tikt tam pāri, jo es sāku atkal sevi briesmīgi sodīt - jūtos atkal slikta, ļauna, slinka un pretīga. Uzreiz viss kā pa diedziņu, tās sajūtas pret sevi iekšā. Vai man uzlikt mīksto tam visam? Vai censties vēl vairāk un stingrāk bērnu audzināt, lai būtu paklausīgs un sabiedrībā uzvestos perfekti?

Jebkurš justos slikti, tā ka depresija šeit lomu nespēlē.
Bērnu audzini, kā PAŠI uzskatāt par pareizu. Bērnam ar problēmām, kā Tev (ja nekļūdos) labāk ir lutināšana/sapratne. Tas no pieredzes un bērna mamma saka "pāraudzināt vēl pagūsim" un šajā gadījumā es viņai pilnīgi piekrītu.

Alstere - paldies, ka uzrakstīji man, ļoti vajadzēja, lai kāds pasaka kaut ko.
Nē, es nesaku, ka man tagad depresija. Man vienkārši tās sajūtas, ka esmu slikta un tālāk pa strīpiņu varētu iet tas, ka sākšu norobežoties, baidīties satikties ar tiem cilvēkiem, un tālāk jau nav tālu no depresijas. Tādas situācijas vnk. var ar laiku nolikt mani uz gultas atkal, jo radīsies bailes - sākumā sapratīšu no kā, pēc tam aizmirsīsies.. nu tā kaut kā.
Jā, nu es esmu to mazo lutinājusi, arī no bailēm. Kad bija mazāks, es nezināju, no kā viņam tās histērijas lēkmes, vai vnk. niķojas, vai arī galvā spiediens (jo ir operēts, bija šķidrums galvā) vai arī saistīts ar epilepsiju. Es viņu visu laiku mīļoju, mīļoju, izdabāju arī daudz, lai tikai viņam būtu labi, lai viņš neraudātu, jo man bija tik bail par viņu. par to, ka viņam varbūt ir slikti.
Tagad, kad viņš ir pietiekami liels, lai varētu pateikt, kas un kā, tad man tās bailes ir mazinājušās un es varu arī ļaut pakliegt, ja vajag.

manuprāt, tas skāra tik sāpīgi tāpēc, ka Tu domā, ka Tu esi slikta.

viena no ļoti labajām lietām, ko psihologi un psihoterapeiti tagad saka, ir tā, ka mammām nevajadzētu nevienā klausīties. pateica "ej... " ak, dies' nu bet kas tur tāds ir??? vai tas kāds klosteris? bērns vēl nezina, ko tas nozīmē. tāpat to viņš var dzirdēt uz ielas, viņš kopēs tāpat. nu neplēs sev tāpēc matus nost. piedomāt vajag, bet ne jau sevi šaustīt.

audzinātāja varbūt netika galā. bet tas bija viņas darbs. gadās...

bērnu sabojā nekonsekvence, ja katrs no vecākiem velk uz savu pusi, ja mamma vienā un tajā pašā situācijā rīkojas atšķirīgi, jo nav par sevi pārliecināta, ja bērnu uzpērk, viņam pielien.

ja vairāk rūpējas par bērnu, kam ir bijusi galvas operācija, manuprāt, tas ir pilnīgi ok.

turklāt ir vecumi, kad bērns uzvedas neciešami. un tas ir normāli. tas prasa mežonīgu pacietību no lielajiem, arī no audzinātājas.

Runcene - paldies tev ar:))
Jā, nu tas viss ir tik dziļi manī. Jebkura kritika izraisa manī veselu apvērsumu. Varētu taču konstruktīvi izvērtēt, kas patiess, kas nepatiess un patieso pieņemt un mēgināt labot, bet nē, man uzreiz sabrūk visa pasaule.

tāpēc jau arī nevajag sev mesties virsū... ("bet nē, man uzreiz sabrūk visa pasaule")... katrs var kaut kādā situācijā apjukt.

bet, ja par visu mazliet dziļāk...

visas mammas grib, lai viņu bērni smalki runā, tad taču viņas labas skaitās :))) pateica "ej...", tā viss. patiesībā visas sievietes vairāk vai mazāk baidās no vērtējuma, un bērna uzvedība var būt mēraukla, bet tā nav. Tu tāpēc neesi nekas īpašs tādā ziņā. tas ir tas pats, par ko mēs tagad runājam Janetty tēmā. gribas kā visi, vajag kā visi...

es teiktu, ka Latvijā sievietes ir šausmīgi sasirgušas ar šito. ir jāattīsta intuīcija vairāk. un tur labi noder visas netradicionālās lietas, ko reklamē strawberry, tur noder daba, kustības, meditācijas.

blueberry Rakstīja:

> Nu kā sākt dzīvot? Kā sākt domāt, just?
> Kaut kāds tīkls man uzmests virsū. Tā neesmu
> es pati. Gribas izkūņoties no tās kūniņas
> ārā, jūtos iesprostota, iesprostota SEVĪ.
> Un vairāk par visu uz pasaules gribu just mieru
> savā sirdī.

tas ir kā saules graudinjš kas iesēts sāk augt...
vaig kautko mīlēt, nu ja tu kautko mīli tad sāksi mīlēt arī sevi, tas ir vienkārši tikai jasāk darīt smalki un pamzām sākot no nekā...
pa kluso iestādi kautkur puķi un mīli skaties kā viņa aug un priecājies .. .
un saki vārdus kautvai ka neviens nedzird saki es esmu laba un es mīlu kauvai klusu tai pašai puķei...
un lēnām sāksi just ka kautkāds siltums tevī mostās un ar laiku pamazām izrāpsies...
vārdiem ir liels spēks... klusu pateikts tas aug kā zāles stiebrinjš kas salauž asfalta blukji :-)