,

ja Tu neesi 90 gadus veca tantiņa, tad no šīm zālēm nomirt nav iespējams. Tāpēc jau tikai 10% no pašnāvnieciskajām medikamentu pārdozēšanām ir letālas. Īstās tabletes ir izņemtas no tirgus jau kādus gadus 20 atpakaļ.

To Existential fool: Ok, es neko par Tevi nezinu, bet ir taču arī vēl citas iespējas dzīvē, bez pašnāvības. Cik Tev gadu? Nu ne jau 75..... Galva Tev rubī, savas domas Tev ir, pie daktera Tu ej. Vai Tev nekad neparādās cerība? Tevī taču ir arī pozitīvas domas, Tu vari labi pajokot. Varbūt nav vēl viss tā sagandēts lai nerastu kaut mazītiņu izeju.

...fox, to jau šie te āži gaida...kurā mirklī kāds viņus sāks žēlot un līdzijust...šeku, duraks jau pat svešās valodās sāk rakstīties...starp citu, šis te pac ukris jau uzdeva to pašu jautājumu - kas ir tas labais, ar ko pielikt punktu...es, kā izpalīdzīgs kustonis, rekomendēju vairākus nedārgus un efektīvis veidus, kā pielikt punktu viņa šīszemes gaitām...veltas cerības - ne ģiftējās, ne kā...šļaukājas pa šo pusi...rodas pamatots jautājums - ja jau prasīji, tad aiz kam neizmanto?...jeb viss tas ir fufelis???...tas kā, fool, ir ar Tevi?...

nopietni lūdzu ieteikumus, kā to lietu izdarīt nesāpīgāk. nevajag man līdzjūtību. bez emocijām, racionāli ar visu savu prātu esmu ieplānojis padarīt sev galu. nav man sūdīgie dzīves apstākļi, ir ēst, ir ar ko parunāt, ir hobiji, ir ko darīt. vienkārši vēlos atbrīvot pasaules gēnu fondu no kļūdām. nākotne, par kuru sapņoju nav piepildījusies, un realitāte ir stipri vien zem tā ko biju iedomājies kā būs. tāpēc nav ko cīnīties. tuviniekiem arī būs labāk, ja manis nebūs - tikai emocijas traucē viņiem to saprast.

kas ir existential - dūšas nepietiek?

Šobrīd ir par karstu, pasaulei būs vairāk ļaunuma nekā labuma no jūsu suicīciem, jūs taču ātri sadalīsieties un sāksiet smirdēt!!!
Un-nākošajā inkarnācijā jūs būsiet tajā pašā vietā, kur šobrīd, nesapriecājaties, ka atbrīvosieties no nastas, jūs neatbrīvosieties. Būs jārisina tie paši jautājumi.
Tad kāpēc to nedarīt tagad?
Pie tam, jums ir viena varen liela priekšrocība, jums nav, ko zaudēt.Citi taču baidās, baidās izmēģināt to vai šo tieši nāves baiļu dēļ. Jums to nav.

Kā mēs varam ieteikt nesāpīgu veidu kā nogalināt sevi, mēs taču vēl esam dzīvi, es taču nezinu, kas ir sāpīgi vai nesāpīgi nomirt. Bet tas viss ir absurds, es nesaprotu, nevienu neizbrīna tādi jautājumi. Reku jau divi cilvēki prasa tādus jautājumus!!!!! Kur skatās šo cilvēku līdzcilvēki??! Mīļie cilvēki, bet jums taču vajag riktīgi ārsta palīdzību, kaut kādu " intensīvo terapiju", antidepresantus, visas jūsu ģimenes iesaistīšanos problēmas risināšanā. Tas ir destruktīvas domas, un tās ir muļķības, ka tie kas runā par pašnāvību nekad to neizdara. Izdara gan.

mad- kaut kā neatceros, ka Tu man kaut ko būtu kādreiz ieteicis. Kas tas bija? Noteikti jau geračs? Tu parasti par tām lietām runā. Atgādini varbūt.

strawberry- sorry, bet Tu tak esi viena dumja kaza...

,- njā, dūšas nepietiek gan un vēlamās metodes nepieejamas.

fox- kāpēc Tevi tā satrauc, ka citi grib nozūmēties. Tā ir katra brīva izvēle. Un kāda jēga būt dzīvam un kaut kā nožēlojami eksistēt, kad katra diena sastāv tikai no mokām, nebeidzamas vientulības u.t.t. Tāpat būs jāmirst, kapēc nepaātrināt šo procesu?

Nezinu kāpēc mani tas satrauc. Vienkārši satrauc. Ja Tu šeit to stāsti, tad jau laikam Tev nav neviena cita kam to stāstīt. Ja Tu to stāsti, tātad arī Tevi tas satrauc. Redzi, Tu vari man tagad oponēt cik gribi, bet Tu gribi palīdzību, tikai netici, ka kāds palīdzēs. Vispār nekam netici, Tu pat nesaproti, kāpēc mani satrauc Tavas runas par nāvi. Vienkārši aiz cilvēcības.

parizi _____fox____ raksti , un vispār šis forums raksturīgs ar to ,ka cilvēki neapvainojas( vairums) par skarbiem izteikumiem , jo saprot pašiem reizēm paslid kāja .

Es arī pirms kāda laika pavisam nopietni taisījos nomirt. Bija jau plāns, kā to darīšu, kas jāizdara pirms tam, nu un tā tālāk. Pa starpam gadījās pāris reāli bīstamas situācijas (es bieži vien biju tādā stāvoklī, kad var nomirt arī nejauši, piemēram, pakļūt zem mašīnas, jo neko apkārt neredz, tikai savu dvēseles sāpi). Attopoties piefiksēju sevī lielas bailes. Paldies Dievam, nekādu fizisku traumu nedabūju. Tā sapratu, ka pašsaglabāšanās instinkts strādā un mirt nemaz negribu.

...fox, noformulē - kas ir cilvēcība?...lumpeņu izdomāts noteikumu kopums, kurus visi mēgina neievērot???

...fool, man slinkums tīt atpakaļ...

...vo, dirsēji...kad sataisīsieties izmest cilpu, es vēl uz kakla labprāt abiem uzlekšu, lai ātrāk aispiežas dziesma...

Lai kā to daudziem nepatiktu dzirdēt, bet bieži vien tuvinieki ir tik dziļi iegrimuši savās problēmās, ka nepiegriež nekādu vērību saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem. kamēr notiek kaut kāda nelaime, un tad ir pārdzīvojumi. Pārsvarā pēc pirmā mēģinājuma tuvinieki sāk panisku skraidīšanu pie dakteriem, mēģina vest " slimo" pie prāta. Bet visa pamatā ir iejūtīga, sirsnīga, saprotoša atmosfēra ikdienā. Citi tuvinieki taisa akmeņainas sejas, bet klusībā naktīs raud, bet nekad nevar pieiet tam cilvēkam klāt un sirsnīgi parunāt, uzklausīt.

...strwbry skatās lietai saknē, āzi...:)

mad, Tu vnk esi tik pat aprobežots- ar visām savām karmām un reinkarnācijām.

"Cilvēcīgums" ir lieta, no kuras es baidos visvairāk, jo cilvēki vienmēr darīs visu iespējamo, lai tu ciestu ilgāk un vairāk. Piemēram- eitanāzija. Kāda sūda pēc tā ir aizliegta? Tāpēc, ka cilvēki vnk ir tupi mazerfakeri. Tikpat stulbi kā akmens laikmetā, tikai iedomājas no sevis sazin ko- baigās nu garīgās, dievišķās būtnes! Vēmiens no visiem šitiem murgiem nāk.

Fool, diemžēl arī tajās valstīs, kur eitanāzija atļauta, ir jābūt nopietnai fiziskai slimībai, lai uz to pretendētu. Depresijas un neirozes neder.

e/f- kazas nedomā par pašnāvību, tāda priekšrocība. :D
Vai Tu domā, ka citiem dzīvē nav grūtību? Ir, un kā vēl. Bet nafig tāpēc darīt sev galu, kāpēc neizdzīvot visu paredzēto. Nu var būt visādi, pirms neilga laika es saskatījos, kas notiek pansionātos- tas ir smagi. Bet arī tur vieni nezaudē dzīves sparu, kamēr daļa skatās bezcerīgām acīm. Tas ir atkarīgs no tā, kā pats nostāda savu prātu. Grūti, jā, sāpes, vecums, pamestības sajūta...vai Tev ir grūtāk e/f?

strawberry, Tu runā tā, kā es varbūt mazajos tīneidžera gados domāju un uztvēru pasauli. Tu vēl neesi izjutusi cik dziļi dzīve var tevi izdrāzt, Tu vienkārši nezini tās sajūtas. Un tas nav tikai fiziski vai kā, bet tīri morāli.

Bet ir jau protams cilvēki, kurus dzīve ir izdrāzusi KRIETNI smagāk nekā mani. Tie noteikti arī ir tie kam pietiek dūšas sevi piebeigt.

Mani vienā suicīdam tuvā stāvoklī uzrunāja šāds teksts (te būs īss izvilkums):
Vai cilvēks klusībā ieņem pārmērīgu zāļu devu vai dramatiski metas lejup no klints virsotnes, abos gadījumos tas ir vardarbīgs pašiznīcināšanās solis. Pašnāvība ir vardarbība pret to personības daļu, kas alkst pēc dzīves turpinājuma. Ja mēs ar visu būtību - ķermeni un dvēseli - vēlamies mirt vai arī esam nešaubīgi pārliecināti, ka nāve ir nenovēršama, mēs aizejam no dzīves bez vajadzības pēc pašu ierosinātas vardarbības. Austrālijas aborigēns, izraidīts no savas cilts, izlaidīs garu pēc vairākām dienām, lai cik spēcīgs un veselīgs viņš būtu (...). Daudzi veci cilvēki nomirst tāpēc, ka ir padevušies.
Ja cilvēks ir spiests ķerties pie vardarbības pret sevi, lai šķirtos no dzīves, tas nozīmē, ka viņā vēl patvērusies cerība un alkas pēc turpinājuma. Liela tavas būtības daļa vēlas dzīvot.

tik daudz emociju... gribās jums visiem sejā ievemt.

Atbildēšu Mad, es vispār daudz ko nezinu, bet zini, citreiz ir tāda sajūta, ka kaut kas ir nepareizi, un tad ir iespējas trīs, vai nu es to atbalstu, neatbalstu, vai palieku vienaldzīga. Man vislabak patīk piekrist, vai nepiekrist. Nepatīk viedoklis-man vienalga. Es tiešām domāju, ka cilvēki šeit meklē kaut kādu atbalstu. Tā laikam nav. Tu zini, cilvēcīgi ir tā, kad viens cilvēks ieklausās otrā cilvēkā, un nevis Tu esi tāds vai šitāds. Ok, man jau pieleca, te nevienam nevajag tādus komentus kā es rakstu, vajag lai es uzbraucu, izņirdzu, ironizēju, un beigās pasaku, lai karas nost. Vot neteikšu neko tādu.
Existential fool: es Tev novēlu laimīgu dzīvi! Tu pats zini, ka to gribi!

Nu, es arī te saskatu šajos divos cilvēkos, kas vēlas taisīt pašnāvību, tikai saucienu pēc palīdzības. Es gribētu palīdzēt, tikai nezinu, kā. Vai tiešām nav neviena tuva cilvēka, kam rūpētu tas, kā jūs jūtaties?
Varbūt pirms veikt pašnāvību, atļaujieties darīt to, ko gribētu darīt, bet vienmēr kaut kas attur - nauda, morāle, citu domas, nezinu, kas nu vēl. Ir kaut kad redzētas filmas, ka cilvēks, kam atlikusi nedēļa, ko dzīvot, tieši šajā nedēļā it kā izdzīvo visu savu dzīvi, beidzot dzīvo. Varbūt pirms plānot pašnāvību ir vērts izmēģināt kaut ko pilnīgi traku?

Fox Tu esi malacis, ka nepadodies un turpini uzmundrināt šeit esošos cilvēkus. Man arī uzreiz kļūst labāks garastāvoklis izlasot šādu pozitīvu viedokli.
Nevajag steigties ar to pašnāvību. Ja jau vairs nav bailes par savu dzīvību tad tak var paspēt izdarīt daudzas trakas lietas piemēram uzkāpt Vanšu tilta vantīs, nolēkt ar izpletni, pateikt visiem acīs taisnību, ko par viņiem Tu patiesībā domā u.t.t. Kas nu katram tuvāks. Un tad varbūt tā vēlme nāvēties nemaz vairs neliksies aktuāla. Un varbūt tiešām var aiziet uz stacionāru un pateikt, ka man viss līdz kaklam, tūlīt nāvēšos nost. Ko tad viņi darīs? Pieņems taču. Un tur atrodoties varbūt kļūst vieglāk, jo nav nevienam vairs jātēlo un jāpierādā nekas. Vari atļauties būt depesīvs vai traks vai vienalga kāds.

Kad mani ielika psihenē, es biju kā spārnos:D. Un tikai tāpēc, ka man nebija nevienam jātēlo, nevienam jāpierāda. Man ticēja, ka ir tā depresija un viss. Tie prieki gan man bija īsi, jo sabiju tur tikai 3 dienas. Daktere tomēr uzskatīja, ka man tur nav vieta un aizsūtīja mani uz Dzintariem.
Kas te rakstīja par to aizvešanu uz psiheni gandrīz ar varu. Man bija tā, ka atbrauca uz Stradiņiem ar ātrajiem no psihenes un divu dūšīgu veču pavadībā mani aizveda uz psiheni. Man tas teātris varen patika. Mamma kaut kad atbrauca ciemos un bija šokā, raudāja. A es laimīga aizbēgusi no visas pasaules.

manuprāt, tas paradokss ir tāds, ka cilvēki, kas domā par pašnāvību, ir no tādām ģimenēm, kur visiem viss diezgan po. tāpēc atliek vien ķepuroties pašiem. bet tas nekad nav viegli; viegla nav arī šī sajūta, ka esi pilnībā viens.

blueberry notikums, manuprāt, ļoti spilgti rāda, ka galvenais ir dabūt uzmanību. vienalga, kādā veidā.

es neticu reinkarnācijai vai tml., bet šāds solis nekad nav bez sekām; arī tā ģimene/mamma utt., kas nemācēja mīlēt un iedot drošības sajūtu dzīvei, tik un tā darīja to labāko, ko prata, un bērna nāve viņu šausmīgi mocīs visu mūžu. viņa, iespējams, raudās katru dienu par to, ka bija slikta māte, neprata, nezināja, nenojauta. iespējams, ka viņa tā visu laiku domā jau tagad. iespējams, ka dažas lietas viņai piešķilsies, kas nebija piešķīlušās agrāk, bet vai tā ir jāpārmāca cilvēki? pieaugušie vispār jāliek mierā.

fox labi pateica, ka tā ir vardarbība pret to daļu, kas grib dzīvot. katrā mirt gribētājā ir veselā daļa, tāda ir katrā pat ļoti slimā cilvēkā. un, starp citu, tā kā patiesā dziļākā vēlme ir meklēt palīdzību/pievērst uzmanību, tad pašnāvība var neizdoties līdz galam, bet Jūs varat sevi sakropļot diezgan smagi. un tādam vajadzēs dzīvot, jo pēc tam parasti vairs negribas mirt. tātad, ja Jūs negribat mirt (un es domāju, ka tā ir), tad Jums tas neizdosies. kas grib, var vemt. bet tā kā es šajās virāžās esmu bijusi, tad varu runāt ļoti daudz.

turklāt pēc palīdzības nav jādodas visai tālu, pirmajiem brīžiem tas var arī neko daudz nemaksāt. no stacionāra tiešām nevienu ārā nemet.

Es tieši par to domāju. Esmu savulaik gribējusi taisīt pašnāvību. Pat esmu mēģinājusi. Sadzērusies zāles. Ne jau trankviļus, ko parasti izguļ un miers, bet veselas čupas antidepresantus. Gulēju divas dienas bez pamošanās. Vecāmamma tikai esot ienākusi, paklausījusies, vai elpoju un viss. Ja tā padomā, vai viņai nebija bail, ka varu aiziet pie dieviem, ka ātros nesauca? Nu, man jau bija vienalga. Bet vairs nekad es nespētu ko tādu izdarīt. Jo ir tieši tas, ko Runcene saka. Pastāv ļoti potenciāla iespēja, ka tu nenomirsi, bet sakropļosi sevi un dzīvot sakropļotam nudien nav neviena plānos.
Tā, ka esmu es arī visādas stulbības darījusi, bet pirms ķerties sev pie rīkles, ir vērts vismaz pamēģināt vēl dažas lietas.
Ir taču jums arī kādreiz bijuši kādi sapņi, kaut kas ko gribējies. Nu kāpēc nevarētu to tagad ņemt un izdarīt?

Jā, varu pastāstīt par savu draudzeni. Viņa te Latvijā nīka ārā, mocījās ar nenormālu depresiju un visādiem murgiem. Aizbrauca uz ārzemēm. Ir jau arī tur viņai visādi, bet pilnīgi cita dzīve. Nu, viņa neaizbrauca uz Īriju sēnes lasīt, bet aizbrauca uz klosteri sākumā, iestājās augstskolā. Tagad ir precējusies, ir bērni, dara to, kas patīk. Es to tikai kā piemēru minēju. Varbūt dažreiz vajag kaut kādus radikālus lēmumus pieņemt, it sevišķi, ja nav bērnu.
Es nesen izlasīju grāmatu "Dzimusi brīvībai". Un domāju - ārprāc, mēs te tā kuļamies lielākais vairums - darbs, mājas, televizors un nekāda prieka, bet daži cilvēki dzīvo tā. Tiesa gan bērni tur nevar būt, bet nu tāda dzīve. Man liekas, ka man tur nebūtu laika depresijai, ja katru dienu varētu uzglūnēt kādas briesmas. Izdzīvošana.
Piedodiet, es varbūt muldu pilnīgi ne tajā virzienā. Zinu, ka mana mamma mani apsauktu un noliktu pie vietas. Bet es tagad domāju - ja man būtu tik slikti, ka apsvērtu reālu pašnāvību, es laikam darītu kaut ko pilnīgi traku.

Dziļā depresijā nav ne sapņu, ne ko gribas. Šādā stāvoklī man nav bijušas domas par gala darīšanu, bet pilnīga vienaldzība + mokas + ārprātīgas bailes, ka tā varētu būt mūžam. Drusku vieglāka ir situācija, kad depresija vairs nav tik smaga t.i. var arī forumā rakstīt:) Pasaule ir bez krāsām, par prieku (kaut mazu prieciņu var tikai sapņot). Ar prātu ir apziņā, ka notiek labas lietas, būtu jāpriecājas, bet nekā. Šajā stāvoklī tās labās lietas, par kurām pienāktos priecāties, domās liku tādā kā krātuvītē un ir tā, ka var par to priecāties vēlāk, kad ir labāk/labi. Galu galā man ir prieks par savu dzīvi, kura tomēr nav padirsta. Un forši tas, ka tagad tas, kas kādreiz darīts "čerez ņemogu", dod baigo apmierinājumu tagad. manos gados būti sūri apzināties, ka dzīve jau stipri otrā pusē un tā pavadīta gaudās tipa "cik man slikti" un kā "bezsāpīgi sev galu padarīt". Bet laikam jau ir tā, ka vīrieši šajā ziņā ir vājākais dzimums.

Nu, piekrītu, ja ir jau tāds stāvoklis, ka vispār neko nevar un negribas, tad ir jāiet uz psiheni vai es labāk ieteiktu tos Dzintarus. Tagad gan tur laikam vairs neka prātīga nav un baigi dārgi, bet tomēr, vajag kaut kā dabūt sevi ārā no tās dziļās bedres. Man gan jāsaka arī, ka pie dziļās depresijas man tiešām negribējās pilnīgi neko, t.sk., sēdēt internetā. Bet man bija tā, ka es drausmīgi mocījos, brīžiem gribējās labāk nomirt, jo tās mokas neizturamas, nevar ne pagulēt, ne pasēdēt, vienīgi miegā. Es tā dažreiz nomocījos mēnešiem, bastoju skolu, no kā bija vēl sliktāk. Bet pienāk reiz tāds brīdis, kad nespēju vairs tās mokas izturēt un piespiežu sev ar varu kaut ko izdarīt.
existential - kā var sēdēt dienu no dienas mājās? Es zinu, kāds tas ir izmisums. No tā labāk nepaliks. Nu, varat mani noriet, teikt, ka pašam nav iespējams neko, bet es saku, ka ir iespējams. Kaut vai aizbraukt uz psiheni, pierakstīties pie psihoterapeita, aiziet uz Skalbēm, kā es to esmu darījusi.