Nu jā, es esmu šobrīd tādā starpstāvoklī, kad kaut ko gribas, bet nav spēka un ir tāds baigais besis. Jūtos slikti, moka baigā trauksme, bet izmisums vēl nav.

...nja...žēlsirdīgās samārietes...

...uzsēdināt fool un komatu kreizenē tā kārtīgi uz psihotropajiem, lai mēģina paeksistēt zombija stāvoklī, iesviest uz pāris dienām pie bezcerīgajiem, lai pazaverās uz dārzeņiem visās to izpausmēs, un tad lai te pļurkst - mani situsi smagi, es negribu, vemt gribās...citus nav dauzījusi?...kaut vai augstākrakstošās blueberry un runceni...par sevi nepaudīšu...

...man te nāburgos mitinās viena kaza...uzķērusi, ka mazliet sabiezināt krāsas savam stāvoklim ir izdevīgi, un brauc uz labticīgo radītāju kakla itin jauki...

...gribat - karieties, giftējieties samaliet sevi gaļas mašīnā, man, personīgi, pie dirsas...neticiet pēcnāves eksistencei, reinkarnācijai un citām štellēm...man tas arī pie muguras lejas daļas...tās ir jūsu abu problēmas, kādu ceļu izvēlēties...fox pareizi pauda - jā vai nē...katru minūti dzīve sviež pretī izvēli - izvēlies, mērkaķi...šitie abi āži kaut kādā vienā mirklī aizgāja ne pa to ceļu un nu ir nonākuši šajā situācijā...gribas, lai kāds iedo' pasūkāt čupa čupsu un paglauda galviņu, lai varētu zvilnēt?...tikai čupa čupss tiks izrauts vazliet vēlāk no zvilnētāja mutes ar visiem zobiem un izrādīsies, ka zvilnat sūdu čupā...

blueberry
Man arī baigā trauksme bija, tā, ka praktiski strādāt nespēju. Bet darbs ta ar galvu;( Šoreiz ne depresijas, bet ilgstošu objektīvu apstākļu un nemitīga stresa dēļ. Tas trakākais gadījums - bezgalīgās šausmas. Neko ietekmēt nespēju, atliek tikai gaidīt. Cerams, ka ne šausmīgo galu, kas gan arī trauksmi noņem. Izrādījās, ka palīdz pavisam neliela deva zāļu Truxal (ar savu labo psihiatru pakonsultējos). Neko citu nelietoju. Blakusparādību nav, trauksme nost. Palicis, protams, uztraukums un bažas, bet "normālā" devā. Galvenais varu strādāt un arī atpūsties.

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------


> Un domāju - ārprāc, mēs te tā kuļamies
> lielākais vairums - darbs, mājas, televizors un
> nekāda prieka.

Tas ir kā cilvēces labklājības simbols, noteiktas lietas, kam ir jābūt, ja nav, depresija klāt. Visumā arī šajās sarunās galvenais motīvs ir- es gribu tā, kā citi, ja ne, dzīve padirsta.
Un patiesībā tas nemaz nav "es gribu", bet gan "tā vajag gribēt", jo tas dod nosacītu laimi, mierīgu pastāvēšanu, zināmu drošību...

"vienaldzība + mokas + ārprātīgas bailes, ka tā varētu būt mūžam" Loti pareizi pateici! Pat sirdii ieduura... Tagad it kaa vieglaak, bet sii depresijas formula man diemzeel ir aktuaala....:(

Jā, tādas ir tās sajūtas.

Vispār sākonējais jautājums jau bija retorisks. Uz to nepastāv nekādas atbildes priekš manis. Cilvēki saka- izmēģini kaut ko jauku, nebijušu. Bet tas nav iespējams, kad tu neko vairs negribi un pati eksistēšana vien jau ir nebeidzamas mokas, plus ne kapeikas pie dvēseles. Gadiem gadi pavadīti vientulībā, smadzenes iet galīgā sviestā. Totāli crazy. Tiešām, vientulība nogalina- patiesi vārdi. Tikai tas process ir šaušalīgi lēns. Nja.

Nu bet tad aizbrauc uz tiem Dzintariem. Kaut neko negribas. Vai tu gāji pie tā psihoterapeita? Es nezinu. Kaut kas tak jādara ir. Man liekas, ka tev tā sēdēšana mājās tikai iedzen vēl dziļākā purvā. Man liekas labāk būt beigtam no bailēm kontaktēties ar cilvēkiem, tomēr kontaktēties nekā nīkt vientulībā 4 sienās.
Kas tev kādreiz likās interesanti, ko gribējās darīt? (Paklau, nu man neliek miera - tev ir kādi 27-28 gadi vai neesmu uzminējusi vecumu?)

Ex Fool- beidz uzvelt visu vainu par savu stāvokli saviem vecākiem- Tu sen jau esi pieaudzis cilvēks un Tev pašam ir jātiek galā ar savu raksturu. Nevis- "Māte mani tādu izaudzināja un tāds tagad esmu!" Ja to nebūtu iespējams labot, es tagad būtu turpat, kur Tu tagad. Tā nav. Pieaugušus cilvēkus audzina viņi paši.
Patīk Tev, ka Tavi senči par Tevi parūpējas- Tev ir iespēja saņemt / pieprasīt no viņiem to uzmanību un rūpes, ko Tu nedabūji no viņiem bērnībā.

Beidz uzskatīt, ka Tu vienīgais visu zini. Ka visapkārt Tev ir muļķi. Tāds mazliet augstprātīgs, iedomīgs skatījums no augšas- tu esi gudrs, bet citi cilvēki- dumi. Tev patīk justies tādam gudram un izglītotam. Liekas, ar šo Tu sevi moki.

Pacel savu pakaļu un izvelc sevi ārā no mājas! Vienalga, kurp, vienalga, kā, tik izvelc miesu ārā, lai garam nav laika domāt par to, kā jūties. Vienkārši izej uz ielas, vai lielveikalā un pavēro citus cilvēkus, kā viņi izskatās, ko dara, kādas varētu būt viņu dzīves? Ej ārā un staigā kilometriem garās pastaigās, kāmēr gāzies no kātiem aiz noguruma. Paliks labāk, un varbūt kaut ko labu izdomāsi. VELCIES ĀRĀ NO MĀJAS!

EF, vai tev tiesam nav VELMES pec laimes? Es ari esmu depresija, bet vienigais, kas mani velk ara no ta visa ir VELME, lai man butu labak, lai es butu laimiga. Es praktiski gandriz 3 menesus ari majas nosedeju,un mani vairs neviens loti nemudinaja un sapratu, ka aiziesu nebutiba un velejos priecaties, dzivot pilnvertigu dzivi, likas, ka esmu palaidusi visu garam. Tu sev visu laiku iegalvo to sliktako. Pamegini kaut uz papira uzrakstit es velos dzivot un but laimigs, pat ja tu ta nedoma, vienkarsi pamegini un ta katru dienu, un tad sac pameginat ari ta domat. Un tiesam, velcies ara no majas, nesedi tur ieksa, tad labak pasedi visu dienu ara, kaut vai kada plava, panem papiru un lapu. Izvirzi mazus merkus un pieskir dzivei jegu.
Un uz vecakiem uzvelt vainu, tas tak ir bezjedzigi un berniskigi. Uznemies atbildibu par sevi.

Existential foola stāstu visiem, kam ir depresija un sociofobija, vajadzētu lasīt kā biedinājumu un mācību, lai aptvertu, kas ar jums notiks, ja padosieties un iekritīsiet tajā ērtajā man-ir-TIK-slikti, es-NEKO-nevaru stadijā.
"... tu neko vairs negribi un pati eksistēšana vien jau ir nebeidzamas mokas, plus ne kapeikas pie dvēseles. Gadiem gadi pavadīti vientulībā, smadzenes iet galīgā sviestā..."
Man liekas, ka ja jebkurš no mums pāris nedēļas tā padzīvotu – četrās sienās, bez cilvēciskas komunikācijas, bez kādas jēdzīgas nodarbošanās, bez saviem līdzekļiem, bez kādas pašrealizācijas, sēžot citam uz kakla, turklāt vēl nepārtraukti zāļojot sevi, pēc pāris nedēļām jebkuram gribētos pakārties. Baismīgs dārzeņa stāvoklis, kurā jau pēc elementāras loģikas nav izredžu izkļūt no depresijas, jo tas pats ir depresiju radošs.
Un kur šādam cilvēkam IR izeja? Ja viņš bijis tik vājš sākotnēji, ka ļāvies nolaisties līdz tādam stāvoklim, un jau pataisījis sevi par sociālu invalīdu, vai ir kāda iespēja, ka viņš tagad no tā kaut kādā brīnumainā veidā izies?
Kādas viņam, profesionālās un sociālās iemaņas faktiski zaudējušam un pilnīgi no aprites izkritušam cilvēkam, vispār izredzes šodienas ekonomiskajā situācijā un pie mūsu sociālās sistēmas stāvokļa (jo mums nav nekādu sociālo dienestu, kas varētu kaut mēģināt līdzēt cilvēkam atrast kādu darbu un no jauna integrēties sabiedrībā)?
Kādam ir kāds reāls scenārijs šādam cilvēkam?
Tāpēc tie, kas saka, es vairs nevaru, es tūliņ ņemšu un nolīdīšu kaut kur, kur neviens mani neredzēs, lasiet un aizvadiet līdz apziņai – to var izdarīt un tieši šādi tas notiek.
Turieties zobiem un nagiem pie tā, kas jums – kontakti ar pasauli, darbs, iespējas, ja vairs nespējat paši, meklējiet profesionālu palīdzību, jo nokļūt invalīda stadijā, no kuras ar jūsu gribasspēka un cīņas spējām vairs nebūs izejas, ir pavisam pavisam reāli.
Un lasiet tepat citus stāstus kaut vai Alsteres stāstus, kas rakstīja, kā dēli aiz rokas viņu veda uz biroju un pie klientiem, kad saviem spēkiem nevarēja iziet no mājas, Bluberry stāstu, kas ar visām savām problēmām cīnījusies un uzvarējusi sava bērniņa veselības problēmas, un meklē pasaulē skaisto, kam pieķerties.
Ir cilvēki, kas ar gribasspēku uzvar paralīzi, neārstējamas slimības, un - arī depresiju un sociofobiju, pārējie dārzeņa stadijā paliek mētājamies sabiedrības mēslainē.
Dabiskā izlase, diemžēl, ir drūma realitāte.

ex.fool - uztaisi sev kaut vai kārtīgu vēderpresi pa mājām dzīvojot, sporto, ej laukā skrien... Tad vairs nejutīsies kā s... 100% !

blueberry, jā vecums grozās ap tiem skaitļiem.

kachenite, jā varbūt tas ir bērnišķīgi uzvelt vainu vecākiem, bet vai esi dziredējusi gadījumus, piemēram, kad sīkie turēti iespundēti pagrabā gadiem vai pat piesieti ķēdē. Pēc tam palaid to cilvēku brīvībā un lai viņš dzīvo pieaugušā dzīvi. Viņš protams ir galīgi debīls. Un ko? Tagad pateiksi viņam, lai viņš sāk audzināt sevi? Lai kļūst "normāls". Viņš nekad vairs tāds nebūs. Ir robeža, līdz kurai tu pats spēj sevi modificēt. Šis protams tikai tāds pārspilgtināts piemērs.

delta, jā, tā viņs ir.

Un jā, esmu kļuvis iedomīgs, jo visu laiku pavadu vienatnē un vienmēr ir bijis daudz laika domāt. Un kad es ieraugu kāda mietpilsoņa galīgi tupu jautājumu vai argumentu, tas dzen besi virsū. Kad redzams, ka cilvēks par tām lietām nav pat 10 minūtes pats padomājis un paanalizējis, bet izsaka savu viedokli, kuru ir primitīvi pārņēmis no cita cilvēka. Kā copy- paste.

Vispār tā bieži notiek- kad cilvēki ilgstoši ir vientuļi, tad paliek kašķīgi un neiecietīgi. Tas nav forši un es to saprotu.

Ja tiesam slimiba tevi piespiez dzivoties pa majam ,varbut ir izdevigak noformet invaliditati pie valsts psihiatra-bus sava kapeika un iespejas to izmantot sevis atveselosanai.Un nakotne viss var mainities.

psihi dod II grupu. ja cilvis nav strādājis, būs šausmīgi maz... Ls 45? tas ir vairāk nekā nekas, bet kurš ņems darbā pilsoni ar psih. grupu... tātad ar to naudu būs jādzīvo arī tad, kad mammas vairs nebūs. tad ir pilnīgi grāvī, manuprāt, jo atliek pansionāts.

un grupai nepietiks ar depresijas diagnozi. diagnoze būs tāda, ka no tās netiks vaļā visu mūžu.

...gan kachenīte, gan delta - BINGO!!!...it sevišķi par to dabisko izlasi...

...kā man patīk birka - mietpilsonis...

Dabiskā atlase- tā ir īstā štelle, es pilnībā piekrītu. Tikai mūsdienu sabiedrībā tas viss ir sakropļots- visādiem nīkuļiem nākās eksistēt.

Man vajag nevis grupu, bet labu šaujamo. :) Un pietam es neesmu šizo, lai man kāds dotu to grupu. Un pat būtu kauns to pieņemt.

Deltas variants- labi aprakstīts cilvēka kā mehānisma skrūvītes vēlmes- būt sabiedrībā, apritē, komunikācijā.
Vai nav varianta saprast sevi, būt pašam, izdomāt savu ceļu?

Izdomāt pašam savu ceļu? Vai Tu domā tā kā aiziet kaut kur meža būdiņā dzīvot?

Nē, tā es nedomāju. Izdomāt, kas Tevi interesē, ko Tu varētu darīt ar to, kāds esi (un neesi taču ne traks, ne šizo), kas tieši Tev darītu prieku- tamlīdzīgas lietas. Nevis uztvert to, kādu tevi ārējā pasaule grib redzēt, bet kas esi Tu pats.
Ir taču darbi, ko var darīt datorā, var zeķes adīt (ja patīk), vēl visu ko var izdomāt. Turpat datorā var pirkt un pārdot, dumjš taču neesi, angļu valodu, droši vien, ka zini. Būtu kāds azarts, nauda, neiecilklētos uz šaujamā meklēšanu.



Edited 1 time(s). Last edit at 14.07.2010 21:36 by strawberry.

Nu jā, labi ieteikumi.

It sevišķi par zeķēm. :))

Vai tu esi beidzis augstskolu? Kā gāja ar kursabiedriem?

Nē, pametu diezgan ātri. Kolektīvā neiekļāvos absolūti. Studiju laikā uznāca vislielakais gruzons, domāju tikai par pašnavību- katru dienu, no rīta līdz vakaram. Skumjš laiks bija. Nu bet ne tik sūdīgi kā tagad, tas gan.

http://www.youtube.com/watch?v=64RAslP-YQg

...mani interesē, sajutīsi fīlingu vai ne...
...divi absolūti pozitīvi lādēti rumpji...

Šī brīža stāvoklī tas muzāriņš man uzdzen vēl lielāku gruzonu, melanholiju. Plus, man nepārāk piesaista akustiskā ģitāra. Nav īsti tas, ko dvēsele pašlaik vēlētos.

Man patika tas links, ko Tu vienreiz ieliki ar vienu indiešu mūziķi un vienu populāru dziedātāju, kur dziesmas nosaukumā bija vārds- Easy. Tas bija labs gabals.

Anoushka Shankar / Nora Jones- Easy- vo šitais.

existential fool

Vai esi mēģinājis kādu darbu, ko var veikt no mājām. (es nedomāju tās piramīdas un citus, bet reālu).
Grūti spriest, nezinot, kas Tevi interesē, bet daudz ko stresa apstākļos var ļoti ātri apgūt.
Piemēŗam, zinu, ka tie, kas veido webus, daži strādā ārpus biroja - mājās, daži pat oficiālu darbu.(freelancer)
Tādi paši man ir zināmi arī tulki.
Arī tekstu drukātāji.(piemēram pārrakstīt tekstu datorā, citreiz arī diplomdarba teorētiskās daļas izstrāde).
Ir arī 3d veidotāji, tas gan prasa pamatīgas zināšanas atbilstošā datorprogrammā, bet ja ir ļoti daudz brīva laika, tad to var iemācīties.

Varbūt ir kaut kas tāds, kas tieši Tev, padomājot, ienāk prātā.