-------------------------------------------------------------



Edited 1 time(s). Last edit at 15.07.2010 16:52 by existential fool.

Tava vēlme mocīties stāv pāri visam.
Kad Tev nebūs uzturētāju, Te atliks 3 izvēles:
- pašnāvība (sāpīgi?);
- kļūt par bomzi (šausmīgi grūti);
- beidzot sākt pašam kaut ko darīt savā labā (ai, cik grūti un negribas).
Komfortablas ciešanas ir tik ērtas. Un kur nu vainas radīšana citiem tipa "redziet, ko ar mani esiet izdarījuši".

Man ir brālis, 7 gadus jaunāks un mammas/tēta mīļais, labais, skaistais zelta puisēns. Izlaists, ar sociopāta noslieci no pašas jaunības. Piemeklēja tā pati depresija un VD. Dzēra, zāļojās, pa druskai narkojās. Mātei pret viņu bija vainas sajūta, pestīja no visām ķezām, kamēr spēja. Bet mammai brāļa dēl nebija spēka (un laikam vēlēšanās) dzīvot un pie nelielas saslimšanas nomira jau sen, sen. Stafeti pārņēma tēvs. Pirms 10 gadiem (brālim ap 40) dabūja vietu labā pansionātā. Tur arī dzīvo. Tēvs līdz nāvei sūtīja viņam naudu no savas pensijas. Tagad to iespēju robežās dara viņa dēls. Viens dēls ir ticīgs (mazliet par daudz) pozitīvais tēls. Otrs izskatās, ka iet tēva pēdās. Ar brāli pārtraucu komunicēt, kad kārtējo reizi mani kārtīgi apzaga. Mērs bija pilns. Satikāmies tēva bērēs. Dārzenis. Runā sakarīgi, bet ļoti lēni un nesaprotami. Bremzēts, uzblīdis. Kopš tā laika sazvanāmies, parunājamies. Drīz vien lūdza aizdot 20 latus (dēls laikā neesot pārskaitījis). Pirmoreiz atdeva. Tad tas sāka kļūt par sistēmu jau ar neatdošanu. Pateicu, ka tā nevēlos, bet padevos vēl vienam "aizdevumam". Nācās stingri pateikt, ka naudu vairs nepārskaitīšu. Nobijās (nav viņam daudz to cilvēku, ar kuriem parunāties), sāka taisnoties/atvainoties, solījās pa 5 latiem katru mēnesi skaitīt, lai parādu nolīdzinātu. Vēl neesmu sagaidījusi.

existential fool
Pansionāts - viens no taviem risinājumiem. Paēdis, apģērbts, siltumā, ne par ko nav jāatbild un jāuztraucas. Brālis reizēm par to ir pat lepns;)

Jāsaka paldies Alsterei. Stāsts skarbs, bet tomēr liek padomāt. Man ar brīžiem uznāk stulbas domas, ka negribas cīnīties. saku vienai draudzenei sākšu profesionāli nodarboties ar dzeršanu. Tad viņa tā, bez lielas līdzjūtības saka, nu tad tiksimies kādreiz stacijas tunelī. Iemetīšu Tev kādu santīmu.
Iztēlojos to skatu, tad uzreiz tā vēlme nobraukt līdz gruntij samazinās. Protams bieži ir grūti. Bet jācenšas jebkurā situācijā izdarīt visu iespējamo, lai piepildītu savas vēlmes un vajadzības. Arī, ja ir SF un VD un depresija. Ja esi neglīts, resns vai bez naudas. Jebkurā. Kā bija tai Gustavo dziesmā mums katram ir tikai viena dzīve, kuru sa*ist. Bet varbūt tomēr tas nav obligāti. Runājamies ar to pašu draudzeni par kaut kādām problēmām, es saku dzīve ir grūta, jo ir tas un tas, bet viņa saka dzīve ir skaista, kaut pašai ar ne viss ir ideāli. Tā kā viss ir attieksmes jautājums. Es ar ļoti gribētu iemācīties tādu pozitīvu dzīves uztveri. Tā lai glāze ir puspilna, nevis pustukša.

ir jau arī ļauži, kuri vēl nesenajos padomju laikos centās un gribēja, bet nebija, kas palīdz...

man ir zināma viena tāda sieviete. viņas izmisums nav aprakstāms — vēl tad, kad cilvēks bija savā prātā, viņa man šo to stāstīja. bērnība murgs: bads un vardarbība, māte mēgusi teikt, ka neglīta un traucēklis, kaut gan patiesībā ļoti skaista un gudra.

pēc pamatskolas aizbēga no mājām, mācījās un kūlās pati, talantīga, beidza augstskolu.

bet ap 30 sākās somatiskas problēmas un bezmiegs.

iecirkņa terapeits, endokrinologs, gastroenterolgs, kardiologs (praktiski vesela), visādi ekstrasensi, dziednieki, pareģi, vārdotāji, zīlnieces un citi tamlīdzīgi kadri ne tikai Latvijā, bet visā bijušajā padomijā... baigās naudas aiztecēja. pat visādas reliģijas, dievi un mācītāji. pilnīgi tukšā.

beigās viņa skarbā kārtā pēc daudziem sastrādātiem trakumiem finišēja pie psihiatra, kas viņu nozāļoja ar tām metodēm (piemēram, aminazīns), kādas nu tais laikos bija.

es vispār brīnos, kā cilvēks ko tādu ir varējis izturēt un sasniegt diezgan cienījamus gadus. bet personība pavisam čupā, godīgi sakot, nepatīkama saskarsmē, jo intrigas un citu salaišana matos ir viņas dienišķā maize. nu ir pansionāts, un beigta balle. skarbi sakot, tāds nevienam vairs nav vajadzīgs.

tāpēc var būt arī tā, ka cilvēks var gribēt, bet vēl gluži nesen bija laiki, kad ar to bija par maz. tagadējās iespējas ir vienkārši nesalīdzināmas.

...nu gan sagruzījāt rumpi po samoje ņemogu...

...aminazīns - laba lieta...

Njā, es jau saprotu uz kurieni viss šis ved, bet ar saprašanu ir kaut kā pamaz.

Jā, uz kurieni ved...Alstere, Tavs stāsts par brāli mani sašokēja. Tas taču ir Tavs brālis!

strawberry
Par līdzatkarību esi dzirdējusi? Un nevajag izdarīt spriedumus, nezinot neko vairāk kā īsu summary.

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Dzīvot negribās un arī nav vairs fiziski
> iespējams, bet nomirt nepietiek dūšas. Ko nu
> lai iesāk?/..
ēd ķirbju sēkliņas un dzer kaķpēdiņu tēju ta ražõ aizkujgjadziedzera sulu ka pastiprina personību ES
visu laiku saki es ....... nevis dzīvot negribās bet ES negribu dzīvot ES gribu dzīvot ES varu vai nevaru vienalga tas arī stimulē aizkungji...diabētiķi nekad nesaka es...
kamēr dzresi domā ko darīt kad iedarbosies gribēsi dzīvot :-)
ēd mellenes un dzer zāļu tējas visas pēc kārtas dzer ūdeni un nečīksti...
mellenes nevaig daudz bet regulāri daudzums nepalīdz
asinsszāle ir stipra no vinjas slikti paliek sākumā :-(
ēd bišu maizi tas sakārto hormonus dabiskos un bišu peru piens smadzenēs tur kautko atjauno itkā bet bisu maize tas ir
palīdz AD sačakarētos hormonus noregulēt atpakaļ
zāļu tējas piem mellenes ir mezaaa var raut lapas visu gadu un dzert sauju uz glāzi kautvaiii
būs ko darīt un miers neizbēgams :-)
šito iesaku visie kas šūpojās uz depresijas robežas...
jauks laiks aizej uz jūru sauļoties A vitamīns par velti...
saulespuķu eļļu nerafinētu nevis rapšu ... bietes burkānus .....
sajutīsi ka gribi dzīvot un tad pats izdomāsi ko tālāk... veči var kādus svarus cilāt nesmagus kautvai 1x dienā pacelt un nolikt pēc nedēļas gribēsies celt vēl un vēl tas testastaterons sāks kustēties un tad garbēsies visu ko... ne tikai dzīvot bet uzdzīvot :-)
darīt tāpat navko ....

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> strawberry
> Par līdzatkarību esi dzirdējusi? Un nevajag
> izdarīt spriedumus, nezinot neko vairāk kā īsu
> summary.

Alstere, esmu gan dzirdējusi:)
Tavs gadījums būs tāda "emocionāla dārzenība". Labāk, protams, tā, nekā tavam brālim.
Laikam taču viņš būs saņēmis visu vecāku mīlestību, bet diemžēl viņam nav paveicies, un Tu vari triumfēt, jo viņš ir "dārzenis". Tas visu izsaka, ja tā var nosaukt brāli.

Nu jā, bet ko tad Alstere var reāli palīdzēt tam brālim? Tikai viņš pats var sev palīdzēt. Var jau runāt un dot naudu u.t.t., bet tai apskaidrībai un motivācijai jārodas pašā cilvēkā

Fuzzy Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nu jā, bet ko tad Alstere var reāli palīdzēt
> tam brālim? Tikai viņš pats var sev palīdzēt.
> Var jau runāt un dot naudu u.t.t., bet tai
> apskaidrībai un motivācijai jārodas pašā
> cilvēkā

"tam"brālim- nu jā tas jau ir "tas" brālis, svešs cilvēks, pie tam viņu vecāki mīlēja, bet Alsteri nē.
Ko dara vecāki ar slimiem bērniem? Gaida viņu "apskaidrību" vai tomēr palīdz?
Ko dara ķirurgs, kad pie viņa nokļūst slims cilvēks, kas acīmredzami kaut ko darījis nepareizi, jo ir slims. Gaida viņa apskaidrību?
Zinot Alsteres tekstus par savu stabilitātes sajūtu un pieklājīgo algu- "cepšanās" par 20 Ls patiešām liekas dīvaina.
Brālim taču acīmredzot nav tādu ienākumu, no kā tad viņš var atdot?

Strawberry, šo patētisko izjūtu lādiņu jau Tu ieliki tajos vārdos, ne Alstere.
Par laimi un paldies Dievam, man pašai nav gadījies to piedzīvot, bet cik no līdzīgiem stāstiem zinu, tad pēc ilgiem gadiem, kurus esi mēģinājis to otro glābt, vilkt, stāvēt blakus un saprast, kurus esi raudājis, lūdzies, izmisumā nolaidis rokas un atkal lūdzies, paliek pāri tikai rezignētas skumjas. Nezinu, kuram taisnība, pasaulē jau viss kas notiek, bet tas bija tas, ko es sajutu no Alsteres stāsta.

delta
Jā, skumjas ir īstais vārds.Ļoti, ļoti ilgi turēju dzīvu sapni par mūsu ģimeņu kopīgām brīvdienu pusdienām un kopā ar tēvu (kopā ar mums tēvs nedzīvoja) un māti atbalstīju, stutēju, piedevu...

strawberry
Patīk skaitīt naudu citu maciņos? Laiki ir grūti un mana "liekā nauda" aiziet atbalstot tos tuvos, kam iet ne tik labi.

Pasai ir bralis, vecaki, bet visas savas dzives laika to vien dariju ka pardzivoju lidzi, meginaju visadi palidzet, bet ko vini? Turpinaja savus "darbinu", emocionali mani sagrava tiktal, ka nacas iet lugt palidzibu pie psihiatra. Ir cilveki, kuriem nerup nekas cits ka pats vai alkohols, ka bija mana gadijuma ar radiem.

Ak, dažreiz liekas, ka vieglāk ir, ja pats mokies nevis kāds tavs tuvinieks.
Un vēl man ienāca prātā - vai tomēr nav kāda sakarība starp to, ja ģimenē vairākiem ir kaut kādas problēmas?
Un es nudien nevienu netaisos nosodīt. Man liekas, ka Alsterei joprojām tā ir sāpīga lieta. Pat, ja par to nedomā, sirdī tas gruzd. Nav jau nemaz tik vienkārši tā nodalīties, bet palīdzēt arī īsti nevar. Un patiesībā tas ir traģiski.

Es nezinu, kā jūs skatieties uz dzīvi, bet es esmu sapratusi, ka manā dzīvē var notikt viss kaut kas, bet man ir jādzīvo pēc savas sirdsapziņas. Nedarīt dzīvē lietas, kas pēc tam būtu jāslēpj aiz trejdeviņām atslēgām. Aptuveni tā, kā saka mana mamma - nelien man dvēselē. Bet kāpēc jādara lietas, par kurām pēc tam visu mūžu paliek rēta sirdī un sulo, sulo un nevar rimties. Taču es nezinu arī, ko man dzīve piespēlēs un kā es tad ar to tikšu galā.

Tas patiešām ir grūti, balstīt tuvos, tā ir cita runa. Es par attieksmi, ja publiskā forumā tā raksta par savu brāli. Es tajā sadzirdēju sava pareizuma uzsvēršanu, un tas nekas, ja tas ir brālis, uz kura var pakāpties.

Alstere, ja jau izrādi savu maciņa saturu un pie tam publiski, man nav nekā īpaši jāskatās:D Tev pašai patīk par naudu runāt;)
Tas arī ir viens no punktiem, ar ko Tu pierādi savu pareizumu.

Dažkārt ir svarīgi sev atzīt, ka Tu to esi varējis. Man pat būtu vienalga, ja kāds to sauktu par pareizumu.

Līdzatkarības nekultivēšana ir liela varonība no sievietes puses, lai vai tas būtu brālis, tēvs vai vīrs, pat dēls. Viena psihoterapeite pareizi teica, ka tā ir latviešu sievietes dzīves norma un tāds kā tikums – būt līdzatkarīgai; un viņai pilnīga taisnība. un trakākais ir tas, ka citas sievietes ir ļoti lielas aktīvistes, lai šo stāvokli censtos uzturēt, ja kāda no tā grib tikt laukā. ar to jau biju sastapusies agrāk.

nemīl tādas mamašas tos "skaistos zelta puisēnus", bet izmanto tā pa riktīgam savām emocionālajām vajadzībām. mīlēts puisis nekad nekļūs par atkarīgo, tāpēc tur nu pilnīgi nav ko skaust.

Kad ir iziets sāpīgais emocionālās atdalīšanās process, tad pēc laika par to var runāt arī pragmatiskāk. Tas nav nekas necilvēcīgs. Vienkārši strawberry dzīvo ar citu dzīves filozofiju un nav bijusi tur, kur ir Alstere, tāpēc to ir ļoti grūti saprast, bet visiem jau visi nav jāsaprot.

Turklāt galvenā sāls stāstā jau bija tā, ka cilvēks šo ceļu pats sev ir izvēlējies, ka pilnīgi noteikti varēja būt citādi, bet nu ir tā, kā ir. tāpat, manuprāt, nav runa par naudu, bet par principu. pansionātā valsts izmaksā uz rokas 10% no pabalsta, kas ir kapeikas, jā grūti; ja nu gribēji pilnu valsts aprūpi, tad zini, ka tur būs arī zināmas neērtības.

cik nu nācies dzirdēt no šo aprūpes iestāžu personāla, tik ir skaidrs, ka kontingents tur ir tāds, kas kategoriski grib, lai viņus vāc, kas dzīvo ar domu, ka visa pasaule ir viņiem kaut ko parādā. ļoti atkarīgs. darbinieki saka: toksisks, emocionāli jāturas pa gabalu. un, ja to saka cilvēki, kam tas ir darbs, tad ko lai saka tuvinieki.

Runcene, liekas sāku saprast: lai izceltu no VD, depresijas un taml. lietām, ir jānoārda emocionāla jušana- no psihoterapijas un arī psihiatrijas viedokļa.
Vispār jau loģiski, izdzīvo stiprākais. Atdodot otram par daudz no sevis, iet bojā var pats, īpaši, ja to dara piespiedu kārtā.

Ienāca prātā kaut kur lasītais: Mēs cilvēkiem nepalīdzēsim, darot viņu vietā to, ko viņi varētu paveikt paši.

Pēc īsā Alsteres apraksta saprotu, ka galvenais, kas brālim no māsas vajadzīgs, proti, cilvēciska komunikācija, ir nodrošināts. Pieļauju, ka emocionāla piesaiste arī tur ir, tieši tāpēc jau uzsvars ir uz komunikāciju, nevis prastu atpirkšanos ar naudu, kas šajā gadījumā (acīmredzot, problēmas ar naudu un atbildību, ja jau brālītis atļāvās savu māsu apzagt) būtu vēl ļaunāk.
Bet mīlēt par daudz, kā mums tiešām Latvijā ir izplatīts, patiesībā ir mīlēt par maz. IMHO

Palidzet jau tuviem cilvekiem var, tikai ja tas neklust par tadu dzivesveidu tam otram, tas ir tapat ka nelaut cilvekam pasam attistities un but atkarigam, daudziem sads stavoklis it labi patik, kaut gan pati nesaprotu, kas gan tur labs.
Un ja sis tuvais tevi atlaujas apzagt, emocionali terorizet un vel justies vainigam par kaut ko, tad tadam nu noteikti nav japalidz. Pasai gimene ir sada situacija, tevi tas otrs burtiski izsuc ka energetiskais vampirs, domajot tikai un vienigi par sevi, un ka atsakies palidzet vai doto bridi nevari, tad vel liek justies tev vainigai. Ir visam savas robezas, es par savu brali ari neesmu tajas labakajas domas un kontakts praktiski nav nekads, un ne jau es ta slikta esmu, bet vienkarsi ar savu attieksmi ir to panacis, jo ir darijis loti daudz slikta, un ja kads man pateiktu ka es sita drikstu utt, tad ziniet ejiet tris majas talak, esi blakus bijis ta teikt? Nez kapec tiem ,kuriem ir bijis, kas lidzigs, tie loti labi saprot un es saja gadijuma ari saprotu citus.

...nez kaa tiek paliidzeet cilvim, dodot vinjam naudinju un taadeejaadi veel vairaak samazinot jau taa minimalao motivaaciju kko dariit pasham... nekaa... emocijaam ir jaabuut "veseliigaam"... un vainas apzinja vai kas cits, kas liek stuteet ilgterminjaa lielu, veselu, peiaugushu cilveeku, nu nekaadi nav "veseliiga" lieta- ne prieksh pasha, net prieksh taa, kuru stutee...

Manuprāt pasaulē līdzcietības jau tā ir par maz. Un vēl tiek propagandēts viss, lai tā ietu mazumā. Tad nebrīnieties, ka cilvēki iet garām nokritušajiem- liels, pieaudzis cilvēks taču. Es saprotu, ka ir situācijas, kad sevis dēļ nākas par citiem aizmirst. Un tas ir ērti- atrunāties, ka nu citādi jau viņam nebūs motivācijas:(

strawberry, kā Tu vari tā runāt? It kā visi citu cilvēki lēmumi būtu viegli. Ok, es esmu pēdējais nīkulis, tātad slikts piemērs, bet ar šādiem "labiem un rūpīgiem" vārdiem, ja tie tiktu vērsti pret mani situācijā, kad tā jau maldos pa sevi, vai pieņemtais lēmums ir bijis pareizs, mani mierīgi varētu novest vismaz līdz panikas lēkmei vai īpašas apstākļu sakritības gadījumā - līdz pašnāvības mēģinājumam. Šeit ir izvēle - noiet postā kopā ar to, kurš ir zaudējis jebkādas cilvēcības paliekas, vai glābties vismaz pašam. Ja Tu nesaproti tādas situācijas, tad priecājies par to, jo tas nozīmē, ka Tev tās nav bijis jāpiedzīvo, bet liec mierā cilvēkus, kuriem ir nācies pieņemt tik smagus lēmumus.

nezinu, varētu padomāt, ka visi citi dzīvo leiputrijā, nevienu neskar nekādas problēmas un nekas nav jārisina un ne no kā nav jāatsakās, un neietekmē citu vārdi.

Ir tadi cilveki, kuri nav pelnjusi atbalstu, pat ja tie radi, man pasai ir ar to pieredze un zinu ko saku. Sada attieksme jau nerodas pec nedelas, menesa vai gada, bet ilgu laiku (ja tas tuvs cilveks). Nav runa, ka cilvekos nav lidzcietibas, bet runa par to, ka ir tadi individi, kas to izmanto sava laba , domajot tik par sevi un tam otram vel tik sliktu dara. Esmu pati to piedzivojusi.

Tā ir gan. Bet reizēm cilveki vienkārši ir sačakarēti jau pašos pamatos. Man ir rads, kurš dzīvo gandrīz kā bomžuks, dzer visu laiku. Bet viņš ir irgājis tādā stadijā, kad vairs nav spējīgs mainīties. Tas vnk nav vairs reāli. Ja neviens viņam neko nedod, tad tā arī viņš kaut kā par sevīm eksistē, tā viņam ir elle- diena no dienas, bet man nnebūtu žēl iedot viņam piem pāris latus (kad man vēl tie bija) kaut es zinu, ka viņs tos nodzers- toties vismaz viens vakars viņam būs ne tik mokošs. Un kas- tur būs kaut kas slikts?

Cilvēki, kas nav pelnīsjuši atbalstu- diezgan skarbi vārdi. Katrs var nonākt neapslaužamā situacijā. "To", kā Tev patiktu, ja par tevi ta teiktu? Pamestu ka vecu zābaku mēslainē?

Strawberry, protams, ka moralizēšanai vienmēr pietiek spēka. Tikai padomā par to, ka varbūt, saņemoties vairs neauklēties ar cilvēku, kurš pats sevi bez pašpārmetumiem ir pārvērtis par dzirnakmeni cita kaklā, var rasties iespēja palīdzēt citiem, kuriem tas ir tiešām nepieciešams un kuri tev pateicībā par palīdzību neiespļaus sirdī.

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Tava vēlme mocīties stāv pāri visam.
> Kad Tev nebūs uzturētāju, Te atliks 3
> izvēles:
> - pašnāvība (sāpīgi?);
> - kļūt par bomzi (šausmīgi grūti);
> - beidzot sākt pašam kaut ko darīt savā labā
> (ai, cik grūti un negribas).
> Komfortablas ciešanas ir tik ērtas. Un kur nu
> vainas radīšana citiem tipa "redziet, ko ar mani
> esiet izdarījuši".

Lai vai nu kā, bet Alsteres stāts par brāli liek drusku padomāt- kaut kā nu baigi negribētos beigt dzīvi pansionātā.

Bet par šīm iespējām- no sirds gribās pirmo, bet realitāte tā kā velk uz otro. Tik tizla sajūta, kad tu palēnām kļūsti par graustu, pats to saproti un jūti, bet nekādi neizdodas neko mainīt savā domāšanā.

Komfortablas ciešanas- tas skan interesanti un īstenībā ir tik patiesi.