Es piekrītu kachenītei. Ir jābūt tam pofigam , ko domā citi. Un, lai cik tas nebūtu dīvaini, šāda attieksme citos rada cieņu, un kādreizējais upuris iegūst to, ko nav varējis iepriekš- gan citu cieņu, gan pozitīvu novērtējumu.

Jā, bet po jābūt dabiskam nevis atdarinātam. Būs tak šur tur šad tad samanīta starpība – tam jānāk no iekšējas pārliecības par sevi. Kā būtībai. Līdz tā sasniegšanai var nākties ar sevi pasvīst.

Atdarināts po ir smieklīgs, tas arī citiem ir jūtams, NLP nostrādā.

Ja cilvēks baidās no citiem, tad nav tas po vēl viņā, ir tikai po uzvedība.

Jebkurā gadījumā – zināmā mērā ar visām šīm daudzo baiļu un kompleksu lietām top vieglāk, ja ir kāds dzīvs cilvēks, ar kuru par to var sākt runāt. Kāds no ģimenes, kuram var uzticēties, piemēram.

Runāšana ir ļoti dziedinošs process, kas nepieciešamas pašam runātājam. Ja saņem saprotošu, atbalstošu attieksmi, tas dod ļoti daudz



Edited 1 time(s). Last edit at 03.03.2009 20:20 by Runcene.

T



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 20:38 by kachenite.

V



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 20:43 by kachenite.

Kacheniit, kursh darbaa ar tevi aukleesies.
Lielaakaa dalja darba sludinaajumu vispaar pieprasa buut komunikablam.
Sabiedriiba pieprasa buut savaadaakam.
ESmu netieshaa veidaa paluugts aiziet no darba tik taadeelj, ka eedot man krataas rokas. Cilveeki tevi uztver kaa psihisku vaajpraatiigo.

Es arī domāju, ka darba kolēģi nav tās labākās uzticības personas. It sevišķi, ja runa par vīriešiem, par vīriešu kolektīviem. Tas vairāk der sievietēm. Bet arī tur var būt skarbi notikumi. Tikai citādi.

Darbā ir konkurence. Kā var būt drošs, ka kāds būs tik cēls un neizmantos kāda cita problēmas.

Kas ar tuviniekiem?

Un – cik zāles esi izmēģinājis? (Es nefanoju, drīzāk otrādi, bet sliktāk ir pazaudēt darbu.)

K



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 20:44 by kachenite.

Runcene, zāles, nu bij trankvilizatori. Bet laikam atkariibas veidoshanaas deelj aarsti tos izraksta iislaiciigi.
Zāles kā tādas varbūt var izraisiit negatiivas asociaacijas, tomeer ir labi, ja tev kabataa ir taads kaa avaarijas liidzeklis pirms "lielaam" situaacijaam.
Jaasaka, man veel joprojaam izraksta antidepresantus, bet bez iipashiem uzlabojumiem, vieniigi garastaavoklis stabiilaaks.
Es jau saprotu, ka man buutu vajadziigs psihoterapeits, bet pagaidaam veel to nevaru atljauties.
Naakotnee taapat nekas cits neatliks kaa veersties pie shii speciaalista.

Otrs jautaajums, kaadi tad ir tie labie medikamentozie liidzeklji, kurus vareetu lietot?
Vai aarstam var atklaati paprasiit kaadus trankvilizatorus, ja vinsh tos noleemis neizrakstiit?

To ir grūti tā pateikt. Katram mēdz būt citādi.

Es, piemēram, ļoti svīdu un biju traki miegaina no antidepresanta, bet man doks teica, ka visiem citiem, kam viņa to rakstījusi, esot bijis ok.

Es domāju, ka TIKAI trankvilizatoru var vien tad, ja zāles vajag reti. Ļoti ātri veidojas atkarība, tā ir. Tāpēc trankvilizatorus raksta ļoti skopi. Bet eku vienai meitenei citā tēmā bija izrakstīti kādi 4 gabali vienlaicīgi. Ķerts ārsts. Nevajag iet pie neirologiem vai ģimenes ārstiem, bet pie psihiatra.

Parasti jau lielas trauksmes gadījumā raksta kādu no SSRI grupas (jaunās paaudzes) antidepresantiem (droši vien, ka Tev tas ir) un, ja par švaku – arī kādu ts. mazo neiroleptiķi. Tas nostabilizē garastāvokli puslīdz vienādā līmenī visu laiku.

Man nekad nekādas receptes nav atteiktas.

Ja viņi zina, ka cilvēks strādā, viņi biku kārtīgāk paštuko.

Psihiatrijas arsenāla zāļu piemeklēšana dažkārt var prasīt laiku, bet parasti jau labs speciālists tiek ar to galā.

Lai gan ...

Ja godīgi, man nekad tā īsti labi ar zālēm nav bijis. Man tad nu ir teikts, ka esmu speciāls kadrs. :)



Edited 1 time(s). Last edit at 05.03.2009 22:45 by Runcene.

Psihoterapeitu palīdzība internetā smagākos gadījumos. Vai tāda LV ir iespējama?
Kāda zviedriete esot tikusi valjaa no sociofobijas ar neta palīdzību.
Zinu tikai AttackyourAnxiety.com, saakumaa naak veestules - kas taada sociaala fobija vispaar ir, bet veelaak viss apraujas un lai dabuutu info , kaa no fobijas tikt valjaa jaashkiras no praavas naudas summas. Un ja nav efektiivi.... Sevishki, ja slikti paarzin anglju valodu.

LV laikam mēģināja, bet tagad pieklusums.

Man ir druška vienā R. Eiropas zemē, kura strādā ar klientiem virtuāli – ar skype, vebkameru un ļoti labu tehniku.

Metode saucas coaching. Tā kļūst arvien populārāka. Kognitīvi biheiviorālās terapijas paveids. IMHO.

Paradoksālā kārtā neesmu iedziļinājusies sevišķi daudz :), bet esmu diezgan skeptiska.

Te pirms kāda laika viens forumietis kaut ko par to rakstīja.

Kognitīvi biheiviorālā terapija no neatminamiem laikiem cīnās ar dzīļu terapiju un strīdās, kura labāka.

Sorry, ka vecu diskusiju izvelku ārā, bet it kaa tēma tā pati, un kārtējo reizi nokautrējos būt uzmanības centrā.

Interesē citu viedoklis šādā jautājumā :
1. Vai Sociāla fobija nav ciešā saistībā ar vēlmi būt visās jomās perfektam/pārākam?
Pec sevis varu teikt : - viss, ko es daru, jābūt augstākajā līmenī, tomēr ja arī izdodas gūt panākumus, ir sfēras, kur apzinos, ka nekad nebūšu perfekts. Un tad sākas depresija. Un uzstājoties - pirmās baiļu pazīmes, un es apzinos, ka vairs nekas nav perfekti, un sākas daudz lielāka panika.vai Nedod Dievs kāds pamanīs, ka nespēju publiski paēst/dzert/turet priekšmetus, kad tieku vērots.

2. Daudz tiek runāts par mazvērtības kompleksiem, bet ja cilvēks jūtas kādā sfērā pārāks, bet kādā mazvērtīgāks, un tas viss pāriet tādos kompleksos, kur mazvērtības kompleksi mijas ar pārākuma? Maz ko saprotu no šī satāvokļa

3. Sociāla fobija un dīvaina uzvedība. Izejot svešākā sabiedrībā jūtos saspringts, bet atrodoties kopā ar tuviem draugiem mazākais - es uzvedos brīvi, tomēr pieredze rāda, ka bieži pat amorāli, nemaz nerunājot par tam reizēm , kad esmu alkohola reibumā. Jāsaka, jau bērnībā pamanīju, nemaz nerunājot par pusaudžu vecumu, ka es uzvedos,izturos savādāk nekā citi, man ir pārspīlētas emocijas, pieļauju, ka esmu arī kādu samulsinājis vai aizvainojis, vai arī par mani ir uzjautrinājušies.

4. Sociāla fobija un ārējais izskats. Nu jau pusaudzju gadi ir pagājuši, tomēr ciesu tieši patreiz pat vairāk no mazvērtības sajūtas. Jāpiemin, tās nav mans iedomas. Man ir ļoti atklāti draugi. Vērojot youtube ārzemēs cilvēkus, kas cīnās vai ir uzveikuši social anxiety/social phobia, ne visos gadījumos, tomēr it bieži - redzu, ka cilvēkiem ir problēmas ar ārējo izskatu. Vēl es domāju par vēlmi būt perfektam ar tik nesavienojamu realitātes apstākli kā neglīts ārējais izskats.
Vispār, ja jāsāk domāt par sociālu fobiju man, tad tā ir attīstījusies tieši šai laikā, kad esmu sācis skatīties patiesībai acīs. Jo kautkad pagātnē biju dzīvespriecīgs, dzīvi mīlošs un parliecināts par sevi jaunietis, bet te viss mainījās līdz es izdzirdēju pirmos atklātos vērtējumus par manu ārieni.

Pamēģini sadusmoties (iekšēji), kad jāēd publiskā vietā. Dusmas rada drosmi. Un neskaties uz tiem cilvēkiem ar kuriem kopā pusdieno. Necenties ēst smalki vai kaut ko pietēlot. Vienkarsi pārliec galvu pār šķīvi un ēd. Domā šādi: tas ir tikai ēdiens, ko es uzņemu, tā ir kā degviela, man nevienam nekas nav jāizrāda vai vispār nevienam uz mani nav jāskatās, bet ja viņi ir tādi .... , lai lūr, man vienalga, es te vienkārši paēdīšu, jo manam organismam tas ir vajadzīgs. Ja pabeidz pirmais tad jau vari atslābināties un pavērot pārējos. Tad jau pārņems miers un varēsi neuztraucoties izdzert atlikušo sulas glāzi un domāt nebija jau tik traki.

Ja ir bailes eest publiskaas vietaas, tas nav tik vienkaarsi - sanemies un eed, jo parasti nedrosiibu pavada fiziski simptomi, piem., slikta duusa, apetiite sen jau pagaisusi un no eediena smarzas vien jau rauj uz augsu....Te probleemai jaapieiet no citas puses - kaapeec tev tik svariigs ir svesu vai mazpaziistamu cilveeku viedoklis, vai tas ko vini par tevi padomaas. Parasti saados gadiijumos iedomaajas to sliktaako, ko par vinu padomaas paareejie.... BET tas ka tu taa domaa, nenoziimee ka apkaarteejie taa domaa, cilveeki ir dazaadi un vinu domas var buut pilniigi atskiriigas no taveejaam, un kaadam buus pilniigi vienalga, ka tev triic rokas tev eedot vai ir gruuti noriit uudens malku. Un atceries, ka neviens cilveeks nav perfekts. Ir jaamaacaas pienemt sevi taadu, kaads tu esi un mainiit savu negatiivo domaasanu, liidz ar to tu jutiisies briivaak un siis probleemas publiskaas vietaas arii mazinaasies.

Parasti, ja ir šāds stāsts, atslēga slēpjas vecāku agrīnajās, neizmērojami lielajās ekspektācijās, ka bērns būs un ka viņam jābūt absolūti perfektam... ja tas ir puisis, tad māte (ja audzina viena vai sliktas attiec. ar vīru) uztaisa dēlu par pseidopartneri, neapzināti gan, bet rezultāti tie paši. nav bijusi iespēja būt parastam bērnam un iziet visas normālās attīstības fāzes.

par ārējo izskatu atļaušos teikt to pašu, ko jau agrāk: tam nav nekādas objektīvas nozīmes. turklāt cilvēks, kam ir slieksme uz sevis šaustīšanu, mazohistiski tur sev apkārt draugus, kuri nelāgas sajūtas uztur.

Man šis arī ir, bet ne tik ļoti izteikti, ka nevaru ēst pie viena galda ar kolēģiem, kaut gan stresiņu ēšana ne-tuvu cilvēku barā man rada, bet tieku ar to galā.

Kas palīdz? Tiešām tā domāšana, ka man nav jābūt perfektai. Jā, man notrīcēs roka, bet nu un? Mazāk aktuāls paliek citu cilvēku viedoklis, bet nav izzudis pavisam.

Par tiem 4 punktiem, par kuriem drudzis raksta:
1. Ir, ir tas saistīts ar perfekcionismu. Tu uzstādi sev nereālas ekspektācijas. Man jābūt 100% un ne mazāk perfektam. To nevar neviens, tas nav reāli.
2. Neesmu līdz šim aizdomājusies, bet tagad domājot - jā, kādās sfērās jūtos pārāka, kādās mazvērtīgāka, bet vai tā nav visiem?
3. Man arī dīvaina uzvedība nāk līdzi jau no bērnības. Es varu tādas crazy lietas darīt! Tāda sajūta, ka man ir tas po, kad to daru, par ko vairākumam tas po nebūtu.
4. Ar ārējo izskatu es to nesaistu, jo zinu, ka esmu simpātiska, un šajā ziņā man pat bieži ir pārākuma sajūta pār citām sievietēm (es taču labi izskatos), bet varbūt tas ir subjektīvi :D

Bet kopumā tas ir perfekcionisms ar lielo iekšējo nedrošības sajūtu, manuprāt. Un es zinu, no kurienes man šī nedrošības sajūta, ne ar ārējo izskatu saistīta, bet gan ar iekšējo pasauli - ilgu laiku daudzās lietās esmu bijusi "ne kā citi, tātad - sliktāka". Un tagad šī sajūta ir "hei, bet tas, ka esmu daudzās lietās savādāka, nenozīmē, ka esmu sliktāka. esmu tāda, kāda esmu." Bet - vēl ir pie kā strādāt :))

Nebiju vēl iedomājies par sadusmošanos, tas būs jāpārbauda.

Bailēm ēst publiski man tiešām pievienojas klāt šie simptomi, ko nosauca 123.

Man ne vienmeer ir taadas, kaa panikas leekmes, reizeem pirmaas sajuutas ir - ĀRPRāTS es atkal nevarēšu, bet ATKAL, jo kādreiz tā jau ir bijis.

Es kādreiz spēlēju teātrī (pamatskolas ludzinjaas). Man vienmēr patika uzstāties, pedogogi man piespeeleeja galvenaas lomas, un tad, naaca pirmaa panikas leekme ar roku triici(peec skalas - videeja), veelaak es saku uzstāties jau ar bailem un nelielām panikas lēkmēm, bet tas viss bij pamatskolā un uzstāšanās lielas auditorijas priekšā. Ar sho es veeleejos pateikt, ka nebiju no tiem gadiijumiem, kas norobezjojoties panaacis sho tagadeejo stavokli.
Vidusskolas laikā uzstājoties, ja vien es nevarēju izvairīties, es vienkārši ņirdzu, zviedzu. Vienu teikumu pateicu un ha ha ha. Shkjiet, es tai laikā ienjēmu tādu kā "klaunīša" vietu.
Tachu augskolas laikaa viss saakaas pa nopietnam. Es vislaik triiceeju un mana fobija pienjeemaas speekaa un auga un auga. Pat tad ja tiku uzslaveets vai guvu publiskus panaakumus, es mulsu un panikoju. Un jaa, visi bij shokeeti, ka nepriecaajos par panaakumiem.
Bij laiks, kad centos apzinaati iet pretii svaam baileem - gaaju cilveekos, uz tusinjiem, bet fobija auga.
Vispār es te sarakstiiju baigo penteri un saiisinaaju, cienot citu laiku.
Jaa, nu par vecākiem biju piemirsis. Tieshi tas ko Runcene uzrakstiija, tas laikam arii ir par mani.
Bet es atkal praatoju, katram jau ir savs staasts ar vecaakiem nesen kaada mana pazinja atklaaja ko shausmiigu par saviem vecaakiem, bet cilveeki dziivo, bez it kaa psihologiskiem personiibas trauceejumiem.

Manaa gadiijumaa mans aareejais izkats nav taadas iedomas- vinsh ir taads kaads ir, es gan censhos kompenseet visaadi citaadi, un jaa tur es arii iegrimstu perfekcionismaa un arii slimiigaa paarestiibaa.
Vēroju cilvēkus, kuri nav gliiti, bet nav uz mutes kritushi, un taadi, kuri ir izpelniijushies simpaatijas no apkaarteejiem cilveekiem. Vinji nav sociofobi... taadi, kuri pirmajaa briidii kaadam var likties greeks teikt - bet atbaidoshi, bet pajiet laiks un vinji iepatiikas.
Reizeem man liekas, ka dziivoju veel pusaudzju vecumaa, man nav shiis domaashanas, kas jau ir peec 20 gadiem, bet reizeem es atskaarstu, ka manii veel miit beerns....

drudzis Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Tachu augskolas laikaa viss saakaas pa nopietnam.


Nav brīnums, jo augstskola ir viens ļoti liels dzīves kāpums, savā ziņā — krīze, pagrieziens. Tādi brīži rāda, kas ar mums īsti notiek.


> Bet es atkal praatoju, katram jau ir savs staasts
> ar vecaakiem nesen kaada mana pazinja atklaaja ko
> shausmiigu par saviem vecaakiem, bet cilveeki
> dziivo, bez it kaa psihologiskiem personiibas
> trauceejumiem.


Visticamāk, Tu neko daudz par viņu nezini. Bērns ir kā sūklis, kas sasūc sevī pilnīgi visu no vecākiem. Arī viņu neirozes. ne katrs tā ļoti par sevi stāsta. Latviešiem psiholoģiskas problēmas ir 99% gadījumu. Vistrakāk ir ar tiem, kuri saka, ka viņiem nekādu problēmu nav.


> Manaa gadiijumaa mans aareejais izkats nav taadas
> iedomas- vinsh ir taads kaads ir, es gan censhos
> kompenseet visaadi citaadi, un jaa tur es arii
> iegrimstu perfekcionismaa un arii slimiigaa
> paarestiibaa.
> Vēroju cilvēkus, kuri nav gliiti, bet nav uz
> mutes kritushi, un taadi, kuri ir izpelniijushies
> simpaatijas no apkaarteejiem cilveekiem. Vinji nav
> sociofobi... taadi, kuri pirmajaa briidii kaadam
> var likties greeks teikt - bet atbaidoshi, bet
> pajiet laiks un vinji iepatiikas.


Viss būs atkarīgs no tā, kā Tu sevi spēsi pieņemt. Par šo jau ir bijušas diskusijas agrāk.


> Reizeem man liekas, ka dziivoju veel pusaudzju
> vecumaa, man nav shiis domaashanas, kas jau ir
> peec 20 gadiem, bet reizeem es atskaarstu, ka
> manii veel miit beerns...


Tad laiks augt... saprašana par to, kur tagad esi, ne vienmēr pienāk pat tādiem, kas visu mūžu paliek zīdaiņi...

vecākus neizvēlas, sava stāsta sākumu arī ne. beigas gan.

Liekas, ka galvenais konflikts ir starp to, kas mēs esam un to, ko no mums sagaida. Cenšanās pielāgoties sabiedrības prasībām (tas tāpat kā cirkus zvēri izdzīvošanas dēļ taisa visādus brīnumus:() nozīmē garantiju mierīgākai un drošākai dzīvei.
Bērns cilvēkā dzīvo vienmēr, ikvienam to vajadzētu atcerēties...taču nav jau laika, nav laika par to padomāt.

Pamēģiniet, kā tas bija :D

http://www.manetas.com/pollock/pollock.swf

Paldies!
Un paldies par to polloka manieres zīmēšanas saitu!

Vieniigi, es nesaprotu kaa lai uzlabo situaaciju/probleemu. Tas ir , ko es vareetu dariit savaa labaa. Shobriid psihoterapiju nevaru atljauties. Esmu atkal saacis apmekleet psihiatru, bet katru reizi, kad apmekleeju to, juutos taa, it kaa prasiitu no vinja neiespeejamo. Nezinu, varbuut man pasham taa shkiet, bet shkiet, vinsh nezin ko ar mani dariit.
Tomeer, ar vinja izrakstiitajaam zaaleeem juutos vieglaak/labaak, tik beeda taada, ka taas netiks izrakstiitas visu muuzju.

Taapat mani mulsina, ka fobija ir saistiita ar depresiju, jo pirmaam kaartaam aarsts intereseejas par depresiju, un arii galvenais uzsvars tiek likts uz antidepresantiem, mazaak uz neiroleptikji vai trankvilizatoru.

internetaa informaacija par sociaalo fobiju, jeb kaa to uzveikt ir paarsvaraa angliski, zjeel, jo paarzinu sho valodu viduveeji.
Piemeeram youtube pat ir video kaa uzveikt sociofobiju - http://www.youtube.com/watch?v=9YNE0J5sj3c, saprotu, bet ljoti pavirši.

latvieshi ar sho to uzrakstiijushi web lapaas, bet viss ir taads, ko principaa pats savaa galvaa vareetu izdomaat.

Vispaar jau iisti neatminos kur lasiiju, bet atceros ka ir valstis, kur valsts apmaksaa psihoterapijas noteiktu seansu skaitu.
Tas man shkita rosinoshi domaat par naakotni, jo vareetu buut, ka peec vairaakiem gadiem, kas taads vareetu ieviesties arii ieksh LV.

Shkiet es jau labu laiku lasu graamatas, rakstus par bailēm par sociofobiju, bet fobija pienjemas speekaa, vieniigi ir taada kaa sajuuta, ka ir kaut kas saakts dariits lietas labaa.


Mani dazreiz pamet paarlieciiba, ka shii ir tikai un vieniigi psihologiska vaina, jo shie simtomi - panikas leekmes, roku un galvas triice, nespeeja nostaaveet kaajaas, shkiet taadi - arii biologiski, apmulsumu rada arii tas, ka vismaz depresija muusu dzimtaa tiek nodota kaa "mantojums" no paaudzes uz paaudzi.

Trankvilizatori nav domaati ilgstosai lietosanai, neiroleptikus fobiju aarsteesanaa neizmanto (Latvijaa dazkaart tiek izrakstiits fluanxol, jo nelielaa devaa, tas darbojas liidziigi kaa AD, un tikai lielaakaa devaa, ja nemaldos, virs 3mg, paraadaas neiroleptiku iedarbiiba). AD var lietot ilgstosi un daudziem arii paliidz.
Trauksme un depresija iet roku rokaa - cilveekiem ar depresiju biezi vien ir trauksme un cilveekiem ar trauksmi, panikas leekmeem var pievienoties depresija, deel taa, ka vini juutas mazveertiigaaki kaa citi, paardziivo, ka viniem ir panikas leekmes u.t.t.

Psihiatrs ir ripu stūmējs. Neko vairāk no viņa nevar gaidīt. Vecā paaudze vispār psiholoģiskos faktorus ignorēja. Viņš Tavu bioloģiju neredz, tikai eksperimentē. Ja palīdz izplatītākās zāļu kombinācijas, tad laimīgs. Ja nepalīdz, tad sākas...

Ir ļaudis, kas lieto zāles visu mūžu. Ko padarīsi? Citi negrib un ņemas ar laikietilpīgu un salīdzinoši dārgu psihoterapiju. Tagad jau daži Latvijas psiholoģijas guru (Dr. psihol. Viesturs Reņģe, piemēram) raksta, ka psihoterapija nebūšot vajadzīga, jo tiek ražotas arvien labākas un kvalitatīvākas ripas. Man tas šķiet murdziņš, bet katram taču savs viedoklis.

Ja psihoterapija ir par velti, tad tā ne visai strādā. Esmu palasījusi tai pašā angļu val., ko tauta iz ASV raksta saistībā ar savu depresiju: no rīta aizgāju pie sociālā darbinieka, tad pēc pabalsta, pēc tam pie psihoterapeita — ļoti jauki parunājām, rīt man grupas terapija, satikšu meitenes, pēc tam jāiet pie sava psihiatra, šitā jaukā puiša, tad mums depresijas klubiņā būs bulciņu cepšanas sacensības, bet vakarā ergoterapija... Un šitā viņi ņemas gadiem, gadiem, gadiem, jo viss par velti. Un kāpēc gan ne? Cilvēks ir slinks.

Lai mainītu savu skatu uz pasauli, vajag izjust zināmas neērtības; sitiens pa maku ļoti motivē. Lai gan sākumā kādu gadu vai divus tā psihoterapija derētu par velti, bet uz to Latvijā nevar cerēt. Ja gaidīsi, dzīve Tev tomēr ritēs uz priekšu, zudīs gadi, "slimība" kļūs dziļāka.

Bet sociālā fobija ir lieta, uz kuru var paskatīties arī no cita leņķa: ir īslaicīgas terpijas (tā varētu Latvijā drīz ieviesties), kur Tevi izdresēs diezgan ātri dažādās uzvedības formās, kas varētu palīdzēt. Šī t. s. kognitīvi biheiviorālā psihoterapija nekur diži neiedziļinās, bet kaut kādi rezultāti tomēr ir.

Depresiju it bieži cilvēks vnk iemācās no vecākiem... depresija ir kā trauksmes cepure. Daži saka, ka tā ir ģenētika, bet es ļoti šaubos: ģenētiku nevarētu izārstēt ar sarunu terapiju.

Nevar jau visu izdarīt un gribēt uzreiz. Par depresiju, trauksmi u. c. ir grāmatas latviski. Pastaigā gar veikalu plauktiem, varbūt kaut kas uzrunā. Ir svarīgi vispār kaut ko sākt domāt un darīt. Ja Tu paļausies tikai uz psihiatru, tad labā jušanās no zālēm var veicināt iemācītās bezpalīdzības attīstību, kad neko vairs negribas, — tad gan ar laiku var vajadzēt arvien stiprākas zāles, kā ne reti tas notiek.

man sociālā fobija radās jau bērnībā/pusaudža gados no ļoti liela iedzimta kautrīguma. man viņš ir jāslēpj gandrīz visās sociālajās situācijās. man ir zudusi cerība no viņa atbrīvoties. agrāk es domāju ka viņš pāries pats no sevis, kļūstot vecākam. vai vēl kādam ir šāda problēma?

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

>no rīta aizgāju pie sociālā
> darbinieka, tad pēc pabalsta, pēc tam pie
> psihoterapeita — ļoti jauki parunājām, rīt
> man grupas terapija, satikšu meitenes, pēc tam
> jāiet pie sava psihiatra, šitā jaukā puiša,
> tad mums depresijas klubiņā būs bulciņu
> cepšanas sacensības, bet vakarā ergoterapija...
> Un šitā viņi ņemas gadiem, gadiem, gadiem, jo
> viss par velti. Un kāpēc gan ne?

Tiešām, kāpēc gan ne? Ja kādam patīk šāda dzīve?

Vajag smagi, grūti, tā lai acis uz augšu nevar pacelt...tiešām nesaprotu, kur klienti ņem TĀDU naudu, lai gadiem! varētu apmeklēt psihoterapiju...īpšai ņemot vērā, ka viņiem ir problēmas ar veselību. Sviests.

...taa nauda nemaz nav TAADA...

Katrā ziņā tā nav tāda- uz kino vai uz teātri aiziet. Tie ir regulāri maksājumi, kas, iespējams pārsniedz samaksu par dzīvokli vai tml. Un tas nav mēnesi vai divus- tas ir gadiem! Tā ir kā atkarība vai narkomānija, kuras dēļ atsakās no visa kā cita...
Psihoterapijai jābūt dārgai- tas ir vēl viens postulāts, kas tiek ieborēts klienta smadzenēs, un ko viņš ar prieku atkārto...vai tas kaut kā ceļ pašapziņu?



Edited 1 time(s). Last edit at 24.08.2009 17:07 by strawberry.