...pasaki man a , ku tik leeti aunus don...

Komat, es jau izmainīju komentu, sorrī:)
Man vnk acu priekšā mirttante, kas par džinsu biksēm brīnījās...a Tu labi atbildēji :D

...nee, nu var jau izveeleeties leetu uukji vai uuberdaargu terapeitu, nevienam nav liegts... bet videejaas izmaksas nav nekaadas kosmiskaas, ja vien atkal Maximas paardeveeju neuzstaadam par videejaa darbaspeejiigaa personaazha etalonu...

Tā, tātad Maximas pārdevējai psihoterapeits nespīd:(
Vidējās izmaksas ap 20-25Ls par reizi? Tātad 100Ls mēnesī?
Man tā nav summa, ko varu izsviest vējā.

Videejaas izmaksas 15-20. Tev tas shkjiet izmest veejaa, citiem taa neshkjiet...

Maximas pārdevēja var sākt ar kādu psihoterapijas studentu vai grupas psihoterapiju. Šeit jau ir bijušas vairākas tēmas par to, ko darīt, ja naudas maz.

Kad cilvēkam pacelsies pašapziņa, viņš varbūt tiks tai Maximā par nodaļas vadītāju: tad arī aldziņa būs cita... utt. — varēs dabūt "kārtīgu" terapeitu. Pēc laiciņa viņa atvērs savu bodīti un varēs doties pie kāda "korifeja", piemēram... :)

Nevajag sev nepārtraukti izrakstīt tādas nabadzības apliecības. Kaut ko no psihoterapijas cilvēks var dabūt gandrīz jebkādā finansiālajā situācijā.

Bet ja kāds prasa, lai viņam par velti nodrošina psihonalītiķi 4x nedēlā, tad tādam nudien nepieciešama psihoterapija, jo ir sākusies histērija...



Edited 3 time(s). Last edit at 24.08.2009 18:42 by Runcene.

Kad biju aizgaajis pie psihoterapeita - tie toreiz bij kaadi 20 ls, saakumaa veel cereeju, ka taa ir pirmaa viziite, tomeer arii naakamaas tika plaanotas par shaadu summu, un man vajadzeeja tikties 2 reiz nedeeljaa, tad ja reekjinu, ka tie vareetu buut kaadi 160 ls , tad tas toreiz likaas nereaali, jo straadaaju darbaa uz puslodzi un studeeju, es nevareeju toreiz atljauties pat pusi shiis summas un tas nebij daargaakais psihoterapeits.
Man arii piedaavaaja iet pie studenttiem, bet biju skeptisks pret to visu, tas buutu bijis 2 reiz leetaak, ko taapat nevareeju atljauties.
Tad kautkaa sanaaca, ka pazinja piespeeleeja paziistamu psihologu( laikam ne psihoterapeitu), kas bij ar mieru paliidzeet, ja nemaldos mees gaajaam kaadu biheivioraalo metodi, un 1reiz ned par man pienjemamu summu. Peec gada vinja paartrauca pienjemt visus savus pacientus, jo radaas finansiaalas probleemas ar telpu iiri/uztureeshanu. Ja godiigi, es nesaskatiiju arii iipahus uzlabojumus, saprotu, k tas bij gads un taa bij psihologje, bet buutiibaa psihoterapija, kas ir vairaak kaa 5 gadu garumaa un izmaksaa paari 100 ls ir jau kaa krediita nasta, bet jkrediiti jau ir par studijaam, un es ar savu sociofobiju nevaru izsisties lai meenesii pelniitu 500 ls. Ne manaa profesijaa, ne ar manu raksturu.

drudzis Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> ar savu sociofobiju nevaru izsisties lai meenesii
> pelniitu 500 ls. Ne manaa profesijaa, ne ar manu
> raksturu.

Tik ilgi, kamēr Tu tā teiksi (vai pat domās pieļausi), tikmēr arī nevarēsi... studenti dažkārt ir motivētāki, čaklāki, ar lielāku interesi nekā rutīnā esošie, turklāt viņu darbs tiek supervīzēts... ne visu skolu psihoterapeiti prasa nākšanu 2x ned... tas pat varētu Latvijā būt mazākums. Man zināms cilvēks nesen par Ls 15 sāka 1 x ned. Un ne jau pie iesācēja...

Kurš teica, ka nevar mainīt profesiju? tas ne vienmēr ir viegli un ātri, bet šķietami objektīvās lietas ir visielākie klupšanas akmeņi...

Vienmēr var sarunāt iet 1x nedēļā, ja nevar- nafig tādu terapeitu...

T



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:04 by kachenite.

Un var jau sarunaat arii reizi 2 nedeelaas, ja finansiaalais staavoklis nav tik spiidoss.

Jaa, shkjiet es arii biju pie psihodinamiskaa psihoterapeita.


Interesanti, Hipnoterapija shaadam bailju sindromam, varbuut tieshi shis terapijas veids vareetu buut visefektiivaakais.

Dazreiz mani mulsina arii fakts, ka psihoterapija ilgst vairaakus gadus, ja nemaldos shai pat portaalaa lasiiju, ka taa kaadai sievietei ilgst 6 vai pat 8 gadus.

8 gadi - taa jau taada kaa "novecoshana kopaa".

iesaku youtube paskatities - nick no arms no legs - daudz video par loti optimistisku puisi. iedvesmo. Par ko gan MES varam sudzeties???

D



Edited 2 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:04 by kachenite.

kachenite Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Zzz- jo vairāk Tu slēpsi savu kautrīgumu, jo
> vairāk citi to pamanīs.

kachenite, tu acīmredzot nezini kas ir slimīgs kautrīgums, tas nav vienkārši kautrīgums kad cilvēks sarkst un stostās, tā ir psihiska slimība, un ja es viņu neslēptu es vispār nespētu funkcionēt sabiedrībā. es to ieteikumu pieņemt to un neslēpt esmu mēģinājis neskaitāmas reizes, tik smagos gadījumos tas nestrādā. salīdzinājumam - ja cilvēkam uz galvas ir lieli 'pretīgi' augoņi, vai labāk būs ja viņš to neslēps un staigās bez cepures vai tomēr valkās cepuri?

Es tikai priecājos, ka tad, kad es sāku terapiju, man nebija visādu forumu, kur palasīties par nezin kādiem n-tajiem gadiem un citām figņām, it kā psihoterapija būtu kādas visiem vienas slimības ārstēšana... iesnas 2 ned. vai 14 dienās... tā nebūs.

"shai pat portaalaa lasiiju, ka taa kaadai sievietei ilgst 6 vai pat 8 gadus"... nu, tas ir viņas stāsts. jo jaunāks sāk, jo parasti ātrāk viss notiek. un ko tad, ja tā ir vienīgā iespēja? ar katru gadu jau kaut kas notiek, sāc šo to vairāk varēt no dienas dienā... tiklīdz to jūti, saproti, ka laikam vairs nav nozīmes — cik ilgi vajadzēs, tik vajadzēs. Bet tā var sēdēt, sēdēt un attapties pēc tiem 6-8 gadiem, kad esi baidījies, un tā arī neko nebūsi pasācis.

es eju pie psihoanalītiska, nu nav man nekādu biežuma noteikumu: kā varu, tā eju... nav bijis jāiet arī 3-5 x. psihoanalīze ir biežāk, bet tas tomēr ir kas cits. taču sākumā gan ir vēlams to 1 reizi ned.

daži psihodinamiskie ir izdomājuši šīs mistiskās obligātās 2 reizes nedēļā, ko nevar uzskatīt par labu stilu. izbijušie psihiatri, kur lielai daļai no viņiem tā arī neizdodas no psihiatrijas idejām aiziet, bet psihoterapija (laba) par bioloģiju neinteresējas. Latvijā psihoterapija nav sen, līmenis ir visāds. es arī vienu šitādu pamēģināju, vēl pāris psiholoģes...

"iesaku" koments te varētu nederēt, jo uzdzen vainas sajūtu. ja cilvēkam ir visas ekstremitātes, bet ir trauksme, tad ir tā, kā ir. ir tā trauksme, ir bailes... ja sāks to noliegt, tad gan būs slikti.

Hipnoterapija var palīdzēt, kā kuram gan. www.psihoterapija.lv ir koordinātes Aivim Dombrovskim. Var taču pamēģināt.



Edited 1 time(s). Last edit at 25.08.2009 11:14 by Runcene.

Zz



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:05 by kachenite.

zzz, nu kur Jūs, ļaudis, ņemat šito: psihiska slimība... sviests. Vai tiešām nekas cits nav ko lasīt kā Latvijas psihiatru un slābu terapistu raksteļi?

kāds man zināms puisis atstāstīja savu sarunu ar psihoterapeitu līdzīgā kontekstā: par psihiskām slimībām, diagnozēm, par to, cik šis "slims" utml.

terapists esot atlaidies krēslā ar vienaldzīgu feisu un izdvesis: kurš no mums ir traks???

pirms tam viena psihiatre puisim bij teikusi, ka šim esot organiski traucējumi, ka tas uz mūžu, ka vispār... viņš staigāja nolaistām ausīm, kamēr līdz terapeitam saņēmās. nebūtu aizgājis, visu mūžu kā psihiski slims organiķis būtu nodzīvojis – ja neiroleptiķi viņu neaizsūtītu pie Pētera jau pirmajā desmitgadē.

tas pats tēmas autoram: "Man ir sociālā fobija, ar to nevar to un to"...ārprāccc, kas tā par nežēlīgu un nicinošu attieksmi pret sevi!!!



Edited 4 time(s). Last edit at 25.08.2009 14:45 by Runcene.

es esmu bijis pie vairākiem terapeitiem, pie dažiem pastāvīgi vairākus mēnešus. ne es savu iedzimto slimību izvēlējos un ne es gribu lai man viņa būtu, tas vienkārši tā ir. man vienalga kā to sauc, slimība vai fobija vai dieva dāvana, man ar viņu visu mūžu ir bijis jādzīvo. vienkārši veselam cilvēkam slimu nesaprast (tas attiecas uz jums šajā gadījumā).

es vienreiz lasīju par līdzīgu gadījumu kā mans, tikai vēl smagāku. tas bija kkāds zinātnieks kas dzīvoja 17.gs. un viņš bija tik kautrīgs ka nespēja uzturēties sabiedrībā un paciest ka uz viņu skatās. un tā viņš nodzīvoja visu mūžu.

Runcenei pilnīga taisnība. Ko Tu esi ieciklējies par slimību, iedzimtību. Kādi 90% no Tavas nelaimes no šādas attieksmes. Bet ar tādu iesīkstējušu attieksmi arī labs ps.t. pāris mēnešu laikā galā netiks. Dzīvosi tāds nelaimīgs un sevi žēlojošs visu mūžu, vēl bērniem iestāstīsi, kāda šiem slikta iedzimtība. Nevienam dzīve nav viens vienīgs rožu dārzs. Beidz vaimanāt un dzīvo, izmantojot esošās iespējas. Pašam būs brīnums, ka no tā vien labāk paliks. Cīnies par sevi. Padomi Tev daudz te jau sadoti. Kaut kādas lietas no Tavas "fobijas" paliks ar Tevi jebkurā gadījumā, bet tie ir sīkumi. Man no VD ir palikušas bailes peldēties (tipa paliks slikti, noslīkšu pat nelielā dziļumā). Nu un. Ja esmu viena, peldos ļoti tuvu krastam vai baseina seklajā galā. Ja ar kādu kopā, eju arī dziļāk.
Un tie Tavi "augoņi" ir fufelis. Mani dzīvē vēl neviens nav atstūmis, nicinājis, diskriminējis manu "nenormālību" dēļ. Es gan no tā diži kaunējusies neesmu.

To Alstere fobija Tu lieto peedinjaas, bet VD bez taam.

Sociāla fobija, es izvēlējos šo apzīmējumu, jo kaa gan citaadi es vareetu paraadiit savu probleemu. Man tachu nevajadzeetu rakstiit - visu to penteri no kaa un cik baidos, ja to vienkaarshaak ir paraadiit ar vienu apziimeejumu.

Man nebij labi arii tad, kad es nesaucu savu staavokli par fobiju un nemekleeju vainu iedzimtiibaa.

Drudzis, cik Tev gadu? Man krietni pāri 50. Sākās ķezas agrā jaunībā, pat bērnībā jau. Izgāju cauri visām stadijām, uzkāpu uz daudziem grābekļiem. Priecājies, ka tagad par to runā un raksta, ir psihoterapija un internets., galu galā arī zāles, ja nu galīgi saiet lietas grīstē.
Vienalga, kā to sauc, bet:
1. Nemeklē bezmaz vienīgo sev līdzinieku 17. gs. Neesi nekas īpašs un ķeza arī nav īpaša.
2. Beidz sevi žēlot vienreiz vismaz loģiskajā līmenī. Iespējams, Tava zemapziņa alkst žēluma, uzmanības un līdzjūtības no citu puses. Savā laikā, kad ps.t. man par to stāstīja, biju sašutusi, bet tā ir. Fiška ir tai zemapziņai ieskaidrot, ka tas ir slikti. Tur nu ps.t. ir tas, kas palīdz.
3. Palasi kaut vai šo foruma sadaļu. Ui, cik daudz te sarakstīts. Cilvēki meklē, kā sev palīdzēt visdažādākajos veidos un ir daudzi viedokļi. varbūt domas kaut kur aizķeras.

Turpināsi sevi žēlot un tēlot kā pārāko cietēju, palaidīsi dzīvi un daudz iespēju garām. Vai tad nav nekā laba, mīļa, skaista, interesanta Tavā dzīvē? Par ko sapņo, ko vēlies sasniegt?

Tā ir, ka visa fiška ir zemapziņā, būtiskākais ir uzzināt, kam zemapziņā tici (angliski to sauc par beliefs- latviski grūti iztulkot) un kā to izmainīt.
Jau kādu laiku atpakaļ atradu tādu metodi kā ThetaHealing un ar to saistīto muskuļu testu (muscle test). Ar muskuļu testa palīdzību nosaka, kas zemapziņā īsti ir , kas tur tāds, kam tici, bet to neapzinies , tas traucē dzīvot, bet ar apziņu to grūti izmainīt. ThetaHealing savukārt ir metode, kā piekļūt zemapziņai un šos zemapziņas ticējumus mainīt.
Ja lasi angliski, internetā ir daudz. To var mēģināt arī pats. Kaut vai sākot ar muskuļu testu.
Šķiet, ka Latvijā ir pieejama kinezioloģija, kur tiek lietotas tamlīdzīgas metodes.

Par to zjeeloshanos - nu ir taa, es zjeelojos par visu un vienmeer, es gan to censhos nedariit cilveekos, bet savaas domaas vai zemapzinjaa tas taa vareetu buut.
Man paliek vieglaak un ceriigaak, ja sheit kautko uzrakstu.
Man ir 26, es sapnjoju, sapnji reizeem piepildaas. Dziive kopumaa arii ir interesanta. Varbuut manas prasiibas pret sevi vai dziivi ir nesameeriigi augstas.

Par ko



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:07 by kachenite.

Man



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:08 by kachenite.

Kautkaa aizgaajam uz zjeeloshanos, nu nav jau tik traki.
Nav arii taa, ka esmu dzilas depresijas nomaakts.
Vienkaarshi shie simptomi, kurus jau nosaucu, tie takaa traucee.
Es esmu zaudejis daudz darbu, gan arii piedaavaajumus, gan atteicies no tiem, tikai sho bailju delj, nevienmeer taas ir bailes reizeem tie ir tikai simptomu atkaartoshanaas.

Bailes no sociaalaam situaacijaam, bet taas ir gandriiz visur.
Veikalaa pie kases, saruna pa telefonu, kad kaads klausaas vai saruna ar nepaziistamu cilveeku. Es reizeem sho " publisko uzstaashanos" saskatu pat ar vienu cilveeku.
Un bailes est pie viena galda ar koleegiem, taas tachu nav adekvaatas, pat bailes no publikas ir saprotamas, bet tas vispaar - nolaadeetiba, nekas cits.
Taapat arii bailes apmekleet sabiedrisko tualeti.

Shie visi simtomi gan latvieshu, gan krievu saitos ir apziimeeti kaa iedalja pie virsraksta Sociofobija vai Sociāla fobija. Angliski - social anxiety.

Un jaa, es baidos tikai no sociaalaam situaacijaam, cita veida bailes ja ir, tad taas ir normas liimenii - taadas par kuraam ar draugiem var apspriesties un teikt - Jaa, man arii taa ir, bet te..

Jums izklausaas, ka es sheit visualik chiikstu?
Tas ir taads vaicaajosh/zinaatkaars jautaajums?

Drudzi, nu kaut kā jau jāsāk lietas risināt... mazliet jau laikam žēlojies, bet man tas personiski netraucē; slikti ir tad, ja tas ieilgst... katrs jau sāk meklējumus ar kaut kādu žēlošanās fāzi...

Bet visas tās birkas uzrunā zemapziņu un saka: esmu slims, esmu slims... tad var būt grūti izķepuroties.

Arī man varētu piedēvēt sociālo fobiju, tikai vieglā formā, es gan sevi negribu uzreiz pataisīt par slimu. Man ir satraukums gandrīz pirms jebkuras iespējamās saskarsmes ar svešiem cilvēkiem, izvairos kaut kur doties viena, ejot pa ielu liekas, ka visi uz mani skatās, ja kāds kaut kur smejas, man šķiet, ka tas noteikti ir par mani, grūti ir veikalos, jebkādās citās iestādēs utt. visi cēloņi meklējami skolas laikā, kad tiku pamatīgi apsmieta, iedzīvojos kompleksos (nepamatotos), arī ģimenē ir negatīvs paraugs.
Kopš studēju, situācija uzlabojas, bet tik un tā nemitīgā satraukuma sajūta uz veselību neiedarbojas pozitīvi.
Es sevi cenšos pārvarēt, man pat nav bijusi doma, ka kaut ko varētu nedarīt, man palīdz, ja sev atgādinu, ka es svešiniekiem nemaz neinteresēju, jo man taču arī viņi neinteresē, tad es vienkārši iedomājos to visu no otras puses, sevi uzmundrinu.
Protams, ir arī pārlieku lieli sev uzlikti pienākumi/prasības, kas netiek izpildītas, tad seko pārmetumi, neliela depresija, kas pāriet, līdz nākamajai reizei.
Man vairākas reizes ir bijušas tādas kā dusmu/panikas lēkmes saskarē ar tuviem cilvēkiem - es kaut ko lūdzu izdarīt vai nedarīt, kas man ir svarīgi, ja otrs to nesaprot, es atkārtoju vēlreiz, vēlreiz, līdz pati neapzinos, ko daru - sāku kliegt, tam visam seko atslābināšanās un asaras. Kas tas varētu būt? Vai to var saistīt ar sociofobiju?