Nashua, es nezinu vai to var saistiit ar sociofobiju, man gan arii ir shie simptomi, bet lielaakoties man ir taa, ka man var redzeet shos simptomus - roku un galvas drebeeshana, taadi - varbuut neirotiski simptomi man piemiit, paaatrinaata runaashana, reizeem trakaakos gadiijumos - nespeeja nostaaveet kaajaas. Man , piemeeram, viss izpauzjas sabiedriibaa, kur it kaa ir sveshi cilveeki, bet tai pat laikaa, es saprotu, ka man ar tiem jaatiekas atkaartoti.
Angļu val. lapaas visbiezaak sho visu deevee par social anxiety disorder.

Nashua gluži vai kā par mani uzrakstīja. Svešu cilvēku sabiedrībā gribas kļūt neredzamai, citādi liekas ka mani rij nost ar skatieniem. Tomēr cenšos sevi kaut kā uzmundrināt, ka man vienalga par to un kāda starpība par citiem. Bet es arī diezgan mokos ar depresiju un man tomēr liekas, ka manā gadījumā galvenā problēma ir depresija, no kā izriet soc. fobija.

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Beidz vaimanāt un dzīvo,
> izmantojot esošās iespējas. Pašam būs
> brīnums, ka no tā vien labāk paliks. Cīnies
> par sevi.

jūs mani pārpratāt, es te nenāku vaimanāt. un es arī dzīvoju izmantojot esošās iespējas un priecājos, varētu pat teikt ka esmu laimīgs savu iespēju robežās un neskatoties uz visu (man nekad nav bijusi depresija un parasti ir jautrs prāts kad esmu vienatnē). vienkārši es nevaru stāvēt klusu kad man kāds dod tādus 'gudrus' padomus kā 'ja tu slēpsi vēl vairāk cietīsi'. jūs zinat kā tas ir ka nevar ieiet veikalā nopirkt maizi? vai paiet pa ielu pilsētā? vai atbildēt uz telefona zvanu sabiedriskā vietā? un kad tā ir bijis visu mūžu? ja nezinat un jums tā nekad nav bijis tad nemāciet tādus cilvēkus kuriem ir tādas problēmas, jei bogu. es esmu izlasījis entās grāmatas un kā jau iepriekš teicu apmeklējis terapeitus un gājis terapijas un visu cieņu jums bet man jūsu padomi pa žiņi nav vajadzīgi un nevar noderēt.

zzz, mēs tiešām negribam Tevi mācīt, bet Alstere kā reiz ir cilvēks, kuram tā ir bijis, bet nu vairs nav. Tāpēc arī viņa uzdrošinās teikt to, ko saka. Bet tas ir prasījis 10 gadus psihoterapijas, ļoti daudz uzņēmības un ir izrādījies tā vērts.

Te neviens nav spiests darīt kaut ko tādu, ko nevēlas, bet es arī nevaru piekrist pozīcijai, ka tas ir iedzimts, pat ja ir bijis jau ļoti ilgi, un ka tur neko nevar darīt. Tas ir aplam.

zzz, rādās, ka Tev Tavas ķibeles ir ļoti dārgas un nemaz nevēlies no tām šķirties zemapziņā.

M



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:10 by kachenite.

Drudzis...vai tev ir tā, ka gribi, lai citi tevi uzskata par nevainojamu, bezmaz vai ideālu? Un, ka grūti paciest niecīgāko neveiksmi jeb ablomu citu acīs? :) Neesmu vēl sapratusi, no kurienes man tas perfekcionisms. Bet pamazām tas 'brūk'...

Es tā jautāju, jo pēc sevis secinu. Man gribas būt ideālai. Es nezinu, no kurienes šī vēlme. It kā uzmanības trūkuma nav, bet varbūt vēlos nemitīgus atzinumus? Kāpēc? P-terapijā par sociofobiju maz runāju, jo man tā ir, kā pašai šķiet, samērā vieglā formā.
Uzstāties publikas priekšā - tās ir mokas (nevaru pagaidām un negribu), ēst kopā ar kolēģiem - neliels stresiņš (un arī, kā kuru reizi), vēl šādas tādas ikdienas situācijas, bet tas arī viss. Tai pat laikā, ja vēlos, varu aiziet pie dusmīgākā priekšnieka un pilnīgā mierā no viņa 'izvilkt lietas', kas man ir nepieciešamas. Man ļoti daudz ko nosaka tas, ko ES vēlos.

--------
Pēdējā laikā aizdomājos par to, ko ES vēlos. Varbūt ne pa tēmu - sociofobiju - bet - man ir grūti, ja man ir jādara kaut kas pret savu gribu, kā sanāk darbā darīt. Nekādus noteikumus diktēt nevaru, jo....krīze.. Jāpriecājas, ka ir samērā labs darbs! Bet gribētu es kaut ko savu, būt pati sev saimnieks un noteicējs, tb savu uzņēmumu.

Kā dzīvot - darīt to, ko ES vēlos...jeb naudas dēļ darīt lietas, ko nevēlos? (retorisks jaut.) Kā jau teicu, krīzes laikā- nauda, ienākumi - tas ir daudz :). Ko gan es pasāktu tagad, ja darītu to, ko vēlos? Filozofēt var, bet kā ir reālajā dzīvē? Cik daudzi dara to, ka patiešām vēlas?

Pirms kāda laika sapratu, ka man vajag 1 lietu. Tikai tāpēc, ka vajag. Bet es pat necentos ieguldīt pūles, lai to dabūtu. Jo patiesībā jau negribēju, un mani tas neinteresēja. Tagad to PATI sāku vēlēties, un tuvākajā laikā centīšos realizēt. Tad, kad PATS vēlies, tad esi tam gatavs...

(aizrunājos :) )

Izlasiiju Mildas komentaaru un jutos meems, ... uzrakstiits kaa par manis pashu, tik liidz shim pat pie sevis neesmu vareejis noraksturot sho sajuutu, veelmi tik preciizi.

Arii es esmu izveeles priekshaa - dariit, ko veelos vai dariit ko naudas deelj, un tieshi shobriid...
Tas vareetu buut saistiiti?
Ar veelmi buut perfektam?

Savulaik es izdariiju izveeli - dariit to, ko vienmeer esmu izsapnjojis, ar ko iespeejams naakotnee arii dziivot, tomeer tagadnee man veel ir jaadara lietas, kuras es neveelos, es pat teiktu, kas panjem no manis daudz laika, energijas.
Es redzu tur naakotni, bet saprotu, ka shobriid jaameklee viduscelsh
Un tad es izveeleejos otru iespeeju - dariit un attistiites nozaree, kuraa var dziivot un pelniit, labi apzinoties, ka potenciaals ir citaa sfeeraa... Un tad arii viss saakaas.

Nē, es nedomāju, ka tas saistīts ar perfekcionismu vai ka tad, kad kaut ko dari pret savu gribu, 'viss sākas'. Kāpēc tad lielai daļai nesākas nekas?

Tas, ka dari pret savu gribu, tas iekšēji dod kaut kādu spiedienu, kas nav labi. Protams, labāk būtu darīt to, ko tu vēlies, bet kāda ir reālā dzīve, iespējas?

Lai uzsāktu kaut ko savu, vajag piķi..:) Un, protams, ideju. Es par savām vēlmēm runāju. Viskomfortablāk jūtos, ja man neviens nesaka, kas jādara, ja varu pati izfunktierēt, ko gribu un kā darīt. Bet man pašlaik ir tā, ka darba sfērā ir "tev ir jādara tas un tas". Man tas nepatīk.

Drudzis, labāk pastāsi, vai tad, kad tev ir abloms citu priekšā, vai tas uz tevi atstāj lielu iespaidu, grūti sagremot? Un vai pusaudžu vecumā tevi apsmēja, ķircināja par kaut ko? Un vai tev patīk pārmaiņas, kas vienkārši ir, ja tu tās īpaši nevēlies? Vai tās tev nerada trauksmi? Un kura būtu vistrakākā sociālā situācija, ko tu nevēlētos piedzīvot?

Es te arī mēģinu vilkt kaut kādas kopsakarības...

Jā, un vēl...par miegu. Esmu piefiksējusi, ka tiem, kam problēmas garīgajā sfērā, patīk ilgi gulēt (man zināmie). Pūces. Es uz darbu ceļos ar mokām apm. 7:00. Nevienas brīvdienas pēc savas gribas, ja varu pagulēt, neesmu cēlusies 8:00 vai 9:00. Es varu gulēt līdz 11:00, 12:00, 13:00. Man negribas agri celties. Man negribas celties agri un sākt rosīties.. Un nedomāju, ka tas ir slinkums vai izlaidība. Mans organisms man tā saka. Rosīties es varu arī tad, kad pieceļos vēlu.

Vēl - vai vecāki tevi bērnībā slavēja? Vai vecāki tev daudz ko aizliedza? Vai audzināja būt kārtīgam, pareizam?
Cik gados pirmo reizi sajuti, ka ir kas līdzīgs sociālajai fobijai un kādā situācijā?

Drudzis ir dabūjis aknās riktīgi vampīrisku māti... IMHO, kurai joprojām viņš cenšas izdabāt, bet kā nav labi, tā nav, jo viņai droši vien nekad nebija labi.

Par miegu. Ja ir depresija, tad no rīta vienmēr būs pī. Tas saistīts ar serotonīna sistēmu, kas no rīta ir trakoti trausla; bet ir arī trauksmaini cīruļi, jo pamatā tomēr būs dalījums, ka ir rīta un vakara ļaudis.

Par darbu vispār. Tur arī var būt daudz interesantu rotaļu... varbūt ir sajūta, ka daudz pelnīt ir kauns? Kad saprot visus psiholoģiskos pinekļus, kādi ir izveidojušies saistībā ar un ap darbu, dažkārt var izrādīties, ka patīk tas, kas agrāk nepatika. Dažkārt ir jāuzsāk kaut kas pilnīgi jauns.

es esmu pārliecināts ka manā gadījumā tas ir lāsts - jāizcieš iepriekšējās dzīves vai senču grēki, piemēram kāds ir bijis gāzes kameras operators-podziņas spiedējs. citu izskaidrojumu es savām problēmām neredzu, jo lai ko es nedarītu lai kā es necenstos nekas neizdodas, pat ja izdodas kādu simptomu ierobežot uzrodas atkal jauns vietā. tapēc es vairs vispār necenšos neko darīt, pieņemu sevi tādu kāds esmu un viss. man nav tikai fobija bet ir vēl lērums ar problēmām, piemēram daļējs autisms. jūs man neiestāstīsiet ka šīs problēmas nav iedzimtas. viss, pilnīgi viss cilvēkam ir iedzimts. un audzināšana cilvēku ietekmē minimāli, kā citādi jūs izskiadrosiet ka vienā un tai pašā ģimenē vienos un tais pašos apstākļos izaug divi pilnīgi absolūti dažādi cilvēki, piemēram viens galēji ekstraverts un otrs galēji intraverts - tas viss ir iedzimtība. cilvēks ir viņa gēni. un ja clvēks sāk slimot ar fobiju tikai noteiktā vecumā, tas nozīmē ka viņš piedzima ar laika bumbu kurai bija jāuzsprāgst agrāk vai vēlāk.

Milda



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:10 by kachenite.

zzz

ja Tevi interesē šie jautājumi, tad labāk palasi, nevis uzņemies baigi daudz vainas uz sevi un izplati to arī citiem. autisms nu ir riktīgi psiholoģiska lieta. divi bērni vienā ģimenē nekad nav "vienos apstākļos", jo katrs pa savam "ārstē" vecāku dvēseles sāpes un pilda vecāku iedoto lomu... līdz brīdim, kamēr tas "pielec"...

ir gana daudz pētījumu par vienolas dvīņiem, kas ir auguši pie dažādiem audžu vecākiem vai katrs pie sava vecāka... temperaments, protams, iedzimst, bet ne jau autisms... turklāt, kurš Tev teica, ka tas ir autisms: varbūt depresija?

bet simptomus nemaz nevar ierobežot. kā Tu to iedomājies??? tā var šizofrēnijā vai kādā šizofrēnijas loka diagnozē iedzīvoties...

MILDA
Man bij stingri vecaaki, tomeer taadi pashi bij maniem braaleeniem un maasiicaam, un mees tomeer esam ljoti dazjaadi.

Visvairaak man riebj/kremt sajūta, ka kāds tevi veelas nolikt zemaak nekaa esi, un ja veel shis cilveeks arii manaas aciis ir nozjeelojams/zemaaks.
Shkjiet neveiksmes saaku pamazaam pienjemt. Pusaudzju vecumā mani apsmeeja, tomeer ne visi, un tagad es shkjiet pat saprotu par ko. Mana diivainaa uzvediiba ..., bet man vienmeer ir riebies iekljauties kaados standartos. Pusaudzju vecumaa iipashi, vismaz taa shkjiet, nenjeemu pie sirds nekaadus aizvainojumus, shkjiet man vareeja buut paaraakuma komlekss.

Paarmainjas.... skatoties kaadas, ir pozitiivas, taas nerada trauksmi. Ja vajadzeetu doties uz citu valsti, es neuztrauktos par lidojumu, bet uztrauktos, ka man tajaa lidmashiinaa vajadzeetu eest, es neuztrauktos tik ljoti par adaptaaciju vai par apmaldiishanos, kaa vieniigi par to, ka sveshaa videe man buus gruutaak ieiet sociaalaa videe.
Trakaakaa situaacija : man jaapiedalaas tv shovaa , kur mani intervee cilveeku priekshaa tieshraidee. ( ar manu nodarboshanos, luudzu neprasiet kaadu, man tas naakotnee vareetu buut iespeejams).
Esmu puuce, iipashi par to neiespringstu, pienjemu kaa ir.

Ja es tagad izklaastiishu visu par vecaaku slaveesjanu, audzinaashanu, aizliegumiem, sanaaks taada atkal zjeeloshanaas. Vieniigais, kas vienmeer licies diivaini, ka abiem vecaakiem viedoklji atshkjiiraas, un ljoti biezji biju strupceljaa - kuram izdabaat, vienmeer naacies nostaaties viena pusee, otrs, tad mani sodiija par to.
Par sociaalo fobiju saaku domaat shajaa gadaa, liidz tam domaaju vienkaarshi, ka esmu varbuut mazliet/baigais losis.:)

RUNCENE:
Man gruuti pateikt, vai es veeljoprojaam gribu izdabaat maatei, jo jau no kaadiem 16 gadiem nosaciiti esmu prom no maajaam.
Uz maati esmu noskatiijiies kaa uz neveselu cilveeku, te vareetu ljoti daudz rakstiit, bet interneta videe liekas kaut kaa neeetiski stastiit par maati. Man reizeem ir bijis kauns par saviem vecaakiem.
Bet vienu Tu gan pareizi noraksturoji -"vinai nekad nebija labi".
Nekaadu kaunu darbaa dauz pelnot nesaskatu, tik nesaprotu dazreiz kaadeelj es vispaar to daru. Reizeem es peerku visaadus struntus, kas mani apmeeram uz pusmeenesi izklaidee, un tad atkal ko citu...


ZZZ: arii mees esam gjimenee 2 atvases - pilniibaa preteeji kontrasti. Viens ekstraverts psihopaats, otrs intraverts depresiivais.

drudzi...

Tu vari aizet fakstiski, bet ne psiholoģiski resp. ir iespējams, ka tā ir. Tu vari turpināt pildīt to pašu no bērnības iedoto lomu... Es gan nezinu, bet vnk minu pēc tā, ka diezin ko viegli Tev neiet...

varbūt vari/gribi paņemt un palasīt kaut ko no Viestura Rudzīša?... "Bendes meitiņa un viņas tēvs" vai "Pie tēva"... tur Tu pats noteikti kaut ko ieraudzīsi no sava stāsta, un tas būs vistrāpīgāk. Tad arī varēsi izdomāt, ko ar to visu darīt...



Edited 1 time(s). Last edit at 01.09.2009 15:01 by Runcene.

Nervu



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:11 by kachenite.

Zzz-
ned..., ka tas Tavs liktenis. Tev vienkārši negribas neko mēģināt mainīt. Labāk iedomāties sevi kā 17.gs. zinātnieku...



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:09 by kachenite.

Runcene Rakstīja:

> Par miegu. Ja ir depresija, tad no rīta vienmēr
> būs pī. Tas saistīts ar serotonīna sistēmu,
> kas no rīta ir trakoti trausla; bet ir arī
> trauksmaini cīruļi, jo pamatā tomēr būs
> dalījums, ka ir rīta un vakara ļaudis.
>

Man nav depresijas, vismaz ne tagad un vismaz es tā uzskatu. No rīta man piecelties ir bijušas mokas jau no bērnības.
Bet es atceros arī kādu epizodi, kad man bija kādi 4-5 gadi, un vecāki lika gulēt diendusu. Es pretojos, jo negribēju. Tomēr tiku piespiesta, gulēju, aizmigu, pagulēju, bet kad piecēlos - bija trula sajūta. Domāju :"Es vairs pa dienu negulēšu." Kāpēc jāguļ, ja pēc tam jūtas sliktāk....

kachenite Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Mildai- perfekcionisms var būt no tā, ka Tevi
> bērnībā nekad neslavēja.

Es piekrītu. Man ir draudzene, kura no mātes vispār gandrīz nekādus labus vārdus nav dzirdējusi, kur nu vēl uzslavas, bet viņai nav 'šādu kaišu'. Jā, pašvērtējums viņai ir diezgan zems, bet trauksmes, depresijas un līdzīgo nav, tātad tas, ka nav bijušas uzslavas, nav stiprināta veselīga pašapziņa, nav noteicošais pie šīm kaitēm...jā, bet šeit jau runa gāja par perfekcionismu :). Starp citu, manai draudzenei nav perfekcionisms....

kachenite Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nervu darbības tips tiešām iedzimst. Tomēr tas
> vēl nenozīmē, ka būt introvertam vai
> melanholiķim- tā ir diagnoze. Sangviniķiem un
> holeriķiem ir savas problēmas, par kurām klusie
> melanholiķi pat nenojauš. Ir desmitiem dažādu
> veidu, kā vienādā situācijā reaģēs divi
> melanholiķi.


Katram savi advantages un disadvantages. Starp citu, es pēdējā laikā uz intravertu skatos pozitīvi :). Kā lasīju, intravertiem ir lielākas spējas iedziļināties un izprast, un man tas noteikti šķiet pluss. Agrāk domāju - esmu intraverta - nav forši. Tagad domāju, ē, bet forši, ka tā :))))

drudzis Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Pusaudzju vecumā mani apsmeeja, tomeer ne visi,
> un tagad es shkjiet pat saprotu par ko. Mana
> diivainaa uzvediiba ..., bet man vienmeer ir
> riebies iekljauties kaados standartos.

Man ir līdzīgi. No vienas puses man riebjas bara instinkts, sabiedrības noteiktās normas, atdarināšanas sindroms. Es esmu tāda kā dumpiniece :))). Kad parādi, ka esi savādāks, tevi īsti nepieņem. Tāpēc varbūt pēc tam tu centies izpatikt, lai iekļautos barā, jo barā ir drošāk. It kā gribi tā, bet tai pat laikā dari savādāk, vajag sevis akceptēšanu, ka esi OK (pašapziņas jautājums) utt. Es atkal par sevi.

Depresija ir visāda...

man ļoti ilgi nebija nekādas trauksmes... pilnīgs miers it kā. bet, re... izrādījās, ka tad, kad nocēlās nost depresijas jumts, tad tik sākās... baigi savādi. es to bilstu Mildas draudzenes sakarā, kuru nekad nesavēja, bet kurai nav "kaišu"... ļoti dažādi viss notiek.

Starp citu, visi depresīvie, kurus pazīstu, kad sāka iet psihoterapijā, pēc laika ir kļuvuši trauksmaini. un visi saka, ka pirms tam bija it kā labāk, taču dzīvei nebija krāsu.

ko ar to gribēju teikt: nevienam jau, protams, nevar pateikt: zini, Tev ir depresija... bet, kad es pametu skatu atpakaļ uz sevi, tad viss laiks, kad nebija nekādu "kaišu", bija viena vienīga depresija. tā vot... kur nu vēl visas dīvainās maskētās formas ar somatisko simptomātiku...

Turklāt katram temperamentam "šadas kaites" arī pa savam noris. Vēl viens iemesls, kāpēc ar grāmatām vien nevar izārstēties.

Viesturu Rudziiti buutu interesanti palasiit, uzmetu aci vinja intervijai, tiiri kaut kas pievilka no cilveeciskaa viedoklja. Pamekleeshu taas graamatas.
Man arii shitais dienduss ir paziistams, nekad neesmu izpratis shiis nodarbes jeegu. Reizeem arii tagad man pusdienlaikaa prasaas nosnausties, iipashi, ja esmu uz zaaleem.
Vispaar gribeeju pavaicaat, Ko Juus domaajat par psihologisku probleemu atteelojumu filmaas un to skatiishanos, cilveekiem, kam ir liidziigi.
Apmeeram pirms gada ievadod google _: films/movies about social phobia/social anxiety neko daudz neatradu, un ja atradu, tad noskatoties neatradu tajaas sevi. bij vieniigi Eternal Sunshine of the Spotless Mind.

Vispaar par depresiju man patikaas - the hours, tomeer es nezinu vai kaadam, kam ir depresija, tas, ko paliidzees, varbuut pat preteeji. vienkaarshi paziistamas sajuutas.
Un Club shortbus, filma ar atklaatiem skatiem par amerikaanju(laikam) jaunieshiem, shii mana favoriite, no visaam psihologiskajaam.
Varbuut ir kaadi ieteikumi?

Es teiktu, ka der visas klasiskās filmas, ne tieši par depresiju vai fobijām, bet visas "dzīvesgudrās", arī uz klasisku romānu pamata veidotās... tās rāda, kāda ir un var būt dzīve. Ne tāda, kādai tai kāda fantāzijās jābūt, ne ideāla, bet realitāte.

Ja vecāki pārāk nospiež bērnus, plēš viņus uz pusēm, ir bijuši pārāk depresīvi utt., bērns jau nevar normāli izaugt un pasauli neuztver tik krāsaini, kā tas ir citiem. Negribas tā gluži teikt, bet tā ir zināma attīstības aizture. Un tad nu sākas. Tās problēmas, ar kurām mēs saskaramies, jau nav nekādas unikālās: tādas ir visiem, tikai mēs nemākam tikt ar tām galā, jo vecāki to nemācēja. Mucā audzis, pa spundi barots. Bērns taču ir kā sūklis, kurš uzsūc visas vecāku problēmas un bērna psihes attīstības specifikas dēļ grib vecākam palīdzēt. Liela daļa no mums neapzināti ir bijuši savu vecāku terapeiti, mammas, tēti.

Tāpēc es esmu atradusi, ka man nevajag neko speciāli psiholoģisku/terapeitisku tais filmās un grāmatās meklēt (nē, nu protams, savu reizi der jau arī tās), bet vienkāršu dzīves gudrību, kas ir pasniegta neuzbāzīgā formā. Eku nupat LTV bija "Otrdienas ar Moriju".

www.viestursrudzitis.lv vari kādus rakstus netā palasīt, katru pirmdienu ir jauns blogs, katru trešdienu — raksts no žurnāla "Marta"... ir tur arī vairākas intervijas. Manuprāt, viņš ir vienīgais, kurš raksta par to visu Latvijas griezumā, kas, ņemot vērā mūsu vēsturi, ir diezgan svarīgi, jo daudzas mūsu psiholoģiskās grūtības nosaka arī mūsu "nacionālās" īpatnības, verga domāšana utt. Dažkārt teiktais nav ļoti saudzīgs, bet tas nekas...

Tam, ko Tu un lielākā daļa tautas te raksta, nav nekāda sakara ar medicīnu (vai ļoti, ļoti minimāls), bet vienkārši ar nepieciešamību izaugt, nobriest un atdalīties no vecākiem ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Te nav runa par vainas vai ne-vainas meklēšanu viņos. Vienkārši vienā paaudzē viens laimīgais beidzot saprot, ka nevar ļaut bailēm valdīt pār savu dzīvi.

Bet zāles vajag tāpēc, ka pats vēl nespēj tikt ar visu ikdienas stresu galā — bet ne jau tāpēc, ka ir kāda endogēna psihiska slimība, kā viens otrs psihiatrs grib iestāstīt; tāpēc es jau te agrāk bildu: traki ir tam, kura pirmā iepazīšanās šo problēmu sakarā ir psihiatrs...

Var pastaigāt gar grāmatu plauktiem veikalos un vnk ļauties intuīcijai, kas uzrunā Tevi... kaut ko noteikti dabūsi.

Otrdienas ar Moriju, tas patiešām ir kaut kas, ko vērts izlasīt vai noskatīties. Es šo filmu skatos katru reizi, kad tā ir TV ekrānā.
Tur ir tādas patiesības un vienkārši cilvēki, kas tās pauž.

Bet V.Rudzīša lapa gan man šķiet tāda depresīvi politizēta.

man arī dažreiz tā šķiet, bet tā ir tipiska vīriešu domāšana, viņu pasaule. pa laikam es tur tomēr šo to pmanos atrast. nevajag jau nevienu sev par dievu uztaisīt... ja galīgi nepatīk, lai viņš dzīvo. tad jāmeklē sev kas cits.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Depresija ir visāda...
>
> man ļoti ilgi nebija nekādas trauksmes...
> pilnīgs miers it kā. bet, re... izrādījās, ka
> tad, kad nocēlās nost depresijas jumts, tad tik
> sākās... baigi savādi. es to bilstu Mildas
> draudzenes sakarā, kuru nekad nesavēja, bet
> kurai nav "kaišu"... ļoti dažādi viss notiek.
>

Es neredzu viņā neko no šī visa, tikai to, ka viņa šad tad samulst par ārējo izskatu (svaru), kaut gan ir normāla. Viņa ir ļoti pozitīvi noskaņota par visu, neuztraucas par sīkumiem, ir diezgan mierīga, nosvērta. Jā, brīnums. Viņa savu tēvu nav redzējusi un ir augusi ģimenē ar mammu un pusmāsu, kas viņu visu laiku ķircināja, ka viņa ir paņemta no bērnunama, ka neko nevar utt. (tā nav) Viņai arī nekad nekā nav bijis no materiālajām vērtībām, ne ģimenes kopības sajūtas, kopīgu svētku - tas no viņas bērnības. Tagad viņa strādā perspektīvā darbā, un viss viņai iet no rokas (šai darbā jābūt diezgan spēcīgai nervu sistēmai).

Jā, kad viņa sāk runāt par tēvu, kuru nav redzējusi, viņa raud. Protams, viņa pārdzīvo, bet savādāk - pozitīvs, mierīgs cilvēks. Var jau būt, ka kaut kas pēkšņi var atnākt vaļā, bet tad es būšu ļoti pārsteigta par viņu..

matus skaldīt jau arī nevajag. bet ir dzīves krīzes, kas reizēm šo to parāda: ja lieli pagriezieni un notikumi (piemēram, bērna dzimšana) vēl nav bijuši, tad es nesapriecātos. bet lai taču cilvēks dzīvo... mēs te runājam tikai par lietām, kas uztrauc pašus, citādi sanāk tāda tarakānu kāršana klāt citiem.

Par filmām - es labprāt skatītos, tik vienmēr piemirstu vai slinkums pameklēt. "The Hours" - esmu lasījusi, ne redzējusi. Un īsti nepatika, jo diezgan depresīva noskaņa un man - par garlaicīgu.

"The 6th Sense" - par šizofrēniju un tomēr var dabūt to fīlingu, kā ir, ja esi savādāks un izjust/identificēt 'baiļu garšu'.

"Eternal sunshine" - uzliku kačāties. Paldies, ka atsauci atmiņā :)) Neesmu noskatījusies arī "Girl, Interrupted". (jānoskatās)

Šogad kino bija "Revolutionary Road" (di Kaprio, Vinsleta) - tā man arī patika, kaut skatījos ar lielu trauksmi...

"One flew over the Cuckoo's nest" (veca jau) - smaga, par psihiatrisko klīniku..

Atcerējos, "A beautiful mind" - arī laba.

Ja ieraksta google "Movies on mental illnesses" un atver linku un vikipēdiju (pirmo), tad daudz filmu rodas, dažas, par kurām pat nebiju iedomājusies, ka "mental illnesses".