ja attiecības ir kā dvēseles sāpju plāksteris, tad tur var būt nelabas sekas, jo kāds var tikt izmantots un vēlāk to aptvert.

sliktāk ir, ja viens ir gļēvs un atkarīgs, bet otra varmācīgs, un abi to izbauda, bet pa vidu tiek spīdzīnāts bērns...

var būt tā, ka saprecas divi galīgi nevarīgi ļaudis un nolemj, ka, jā, mēs jau tādi švaki, bet balstīsim viens otru, gan jau būs labi. nebūs.

ja pāris ir kā cimds ar roku salipušā formā jebkurā gadījumā, tā ir bumba ar laika degli, jo nenotiek nekāda personiskā izaugsme un attīstība; tad ir labi līdz brīdim, kamēr pienāk krīze; piemēram, mūsu situācijā var zaudēt darbu un nākties emigrēt. idille uz šīs zemes nav mūžīga, cilvēkus skar arī citi zaudējumi, pārdzīvojumi, vieglāki, smagāki, ar kuriem jātiek galā, un tie parasti kaut ko iekustina zemapziņā un var ļoti mainīt visu kuģi. pārāk kopā salipušie to var neizturēt, jo nav psiholoģiski nobrieduši. ja nu ir tā, ka viens ir tas vilcējs un visu lietu kārtotājs, tad otrs, palicis kādos apstākļos viens, var pilnīgi apjukt, zaudēt galvu vai pat piedzīvot nervu sabrukumu. kaut kur lasīju diezgan radikālu domu, ka sieviete drīkst dzmedēt bērnu tikai tad, ja viņai ir plāns, kā vajadzības gadījumā to izaudzināt vienai.

tai pašā laikā jautājums par attiecībām, ja ir kādas lielas grūtības ar savu garīgo veselību, vienmēr ir izaicinājums, kuram, manuprāt, ir vērts sekot, jo, kas nenogalina, tas padara stiprāku. vismaz tas ir viens veids, kā gūt pieredzi, kuru citādi nevar dabūt.

vienam otram sirdzējam attiecības mudina sevi labāk saprast un mainīties.

tā kā var būt visādi, arī ļoti labi un veiksmīgi stāsti, pat ja cilvēkam ir depresija un citas lietas, kuru dēļ viņš it kā izskatās pēc neveiksminieka vai citi gribētu viņu par tādu uzskatīt.

drudzis
Ja runā tieši par SF, tad... grūti pateikt... AD sāku lietot tikai PĒC bērna piedzimšanas.... Tāpēc grūti izvērtēt stāvokli pirms un pēc. Mēģināšu uzburt scenāriju, kā notiktu, ja..... katrā gadījumā, ja līdz šim turpinātu būt viena pati, es domāju - bez ģimenes, noteikti nojūgtos, drošivien tiktu pie psihiatra un sāktu lietot AD. Es samierinājos, ka man nevar būt draugi, ka es neinteresants sarunu biedrs, ka esmu kautrīga, trauksmaina, bet palikt vientulībā arī mājās - to nē! labāk mirt!
Tad sajustos labāk, būtu drošāka un satiktu vīrieti, gribētu bērnu... un tad tiešām, nezinu... iespējams, ka tomēr varētu iztikt bez AD un dzemdētu bērniņu, pēc dzemdībām, gandrīz pārliecināta, sāktos nervu sabrukums (jo katra, pat sīka neveiksme man uzdzen stresu) un kur nu vēl - tik atbildīgs pasākums kā bērna dzemdēšana, barošana ar krūti utt.... Turklāt, cik sevi atceros - vienmēr esmu slikti gulējusi, pat sīki trokšņi varēja iztraucēt miegu un es negulēju vairākas stundas diennaktī un tā visu laiku. Kā ir ar bērnu, domāju, ka nav jāstāsta :))) Citas mammas mierināja, ka nogurums ņems savu un sākšu gulēt pat sēdus vai stāvus... nekā.... sākās bezmiegs un negulēju vairākas diennaktis... pat klusumā. Raudāju no bailēm, ka jūku prātā, tiešām smadzenēs bija totāls sviests. Tālāk, domāju, notiktu tas pats, kas reāli notika... AD palīdzētu sajusties labi. Tas, ka man ir labs vīrs un meitiņa, tas noteikti pozitīvi ietekmēja mani, vismaz depresija ir atkāpusies, un kas ne mazāk svarīgi es labi guļu... nekad tik tik labi neesmu gulējusi. 33 gadus es nezināju, ko nozīmē labs miegs :( Bet pret SF mana ģimene un AD nepalīdzēja. Es izveidoju savu ligzdiņu un jūtos tajā loti labi. Jūtos labi arī kad kautkur braucam vai ejam, arī ar māsas ģimeni... bet viesības vai viesu uzņemšana vai draudzēšanās - uzdzen trīcekli un paniku.... Lai gan lielās viesībās netrīcēju kā apses lapa... tur bija daudz cilvēku un varēja justies drošāk. Kad ir mazs viesu skaits, cilvēki vairāk pievērš viens otram uzmanību, kompānija ir ciešāka un vairāk ari jāsarunājas.... Agrāk šādos gadījumos labi līdzeja alkohols, bet tagad vairs neiedarbojas :))) Bet katrā gadījumā dzīvot var. Nav tā, ka vīram mani būtu visu laiku jābalsta un jābīda. Viņam ar saskarsmi nav problēmu, bet viņš nav no lielajiem tusētājiem. Un kas attiecās uz ģimeni, mājām vai tuviem radiem, tad tur es darbojos no visas sirds'...
Jā, interesanti, par Elify rakstīts, ka viņš palīdz ne tikai pie depresijas, bet arī SF..... Varbūt būtu jālieto lielākas devas? Nezinu.... kautkā negribās tik daudz ķīmijas lietot.... Labāk pieņemu sevi tādu! :) Bet pret depresiju, domāju, ka mana ģimene noteikti palīdzēja (ne tikai AD).....
drudzis
Un kā Tu jūties? Tev ir tikai SF? Vai zāles lieto? Vai kautkas mazināja SF izpausmes?

Pāmatā SF. Šobrīd lietoju zāles, trankvilizatori mazina tieši sf simptomus. pirms pāris gadiem es mēdzu iedzert pirms publiskām uzstāšanām vai dejošanas klubos piemēram.(Pats apzinos, ka mani atraisa alkohols, bet pagaidām neesmu nodzēries, varbūt tāpēc, ka no bērnības redzēju kā vecmamma ar vectēvu tā riktīgi nodeva nedēļu ar lauku krutku - nobeigumā ar ko tas beidzās.)
es domāju, ja sāktu dzert, tad vajadzētu tā katru dienu pirms darba un vakarā, lai mazinās depresija un nāk miegs.
Un arī tas, ka var redzēt, ja ir nodzerts ģīmis.
Varbūt tas vecums ar tāds - 27 gados droši vien zūd visas ilūzijas, arī ambīcijas samazinās atbilstoši varēšanai(ja ir bijušas pārāk lielas), ar daudz ko jāsamierinās.
Droši vien pusaudžu vecumā biju pārāk izfantazējis savu nākotni - tā pa skaisto.
Varbūt pretenziju līmenis ļoti augsts. Ja profesionālajā jomā, tad jau rodas aizdomas, bet varbūt arī savā fiziskajā izskatā.
kad eju garām daudzdzīvokļu mājām dienasgaismā, man rodas sajūta, ka visi vēro manu izskatu. Vēl dīvaināk es pats uzvedos, piemēram, pie stiklotām/atstarojošām virsmām, es vēroju savu atspulgu. vienmēr ejot gar veikalu skatlogiem es neapzināti vēroju sevi, nevis tās preces, kas tur noliktas, bet spoguļos es izvairos skatīties publiski, bet mājās.....atkal. Tiklīdz ieraugu savu atspulgu, tā nevaru novērsties, bet es sev nepatīku. Lai gan tādos atspīdumos es sevi redzu glītāku, nekā spogulī, un domās es sevi reizēm izfantazēju simpātiskāku, nekā patiesībā esmu.
Bet tas vēl štrunts, sakrāju naudu nopirku labu fotoparātu, samācījos fotošopu, un sākās - viena skice pēc otras, kur sevi pārveidoju, tādu, kā vēlētos redzēt. Pilna māja pieprintēta ar "paraudziniem":):):).Tagad vismaz jau ir reālāki varianti, ar kuriem jau var iet pie plastiskā ķirurga. Pusaudžu vecumā mēdzu ēst iepretim spogulim, no tā atradinājos pēc tam, kad kāda paziņa izteicās :"tā noēdīsi skaistumu".(toreiz ticēju visām šitām parunām).
Pārāk liela uzciklēšanās uz izskatu, man liekas, ka tas ir pamats, un ja viņa nav, tad bezjēdzīgi kaut ko būvēt tālāk.(attīstīties).
pusaudžu vecumā mani saukāja par kropli, pēc tam arī sāka parādīties sf . bet varbūt ir vēl kas?

Es atdotu visu, lai būtu skaists, bet es nekad tāds nebūšu. ( es droši vien vēl ceru, ka kaut kad kļūšu?)



Edited 2 time(s). Last edit at 31.01.2011 21:55 by drudzis.

drudzis
Vot sevi gan tik biezi neveeroju un par daudzivoklu maaju.... arii nekas tml. nav bijis.... Drosivien arii tapec ka ar izskatu viss OK.... Man naak stress un pasliktinaas garastavoklis mazaas kompanijas, kuraas ir jaasrunaajas, jaabuut interesantam sarunu biedram... bet kaa es varu buut interesanta, ja visa triicu, galvaa sviests un vienigaa doma - aatraak maajaas! :))))))))
Jaa..... man arii pusaudzes vecumaa paradiijaas SF, bet depresiivi noskanojumi ir bijusi, kops sevi atceros..... Vnk slikts garastavoklis bez iemesla... ir bijis biezi arii taa, ka viss OK, esmu prieciga, bet te peeksni gariigais nosliid uz leju kaa daudziem asinsspiediens un viss - es juutos kaa izspiests citrons, nomaakta kaa beerees.... Centos to sleept, jo kaa lai izskaidroju to, ka tikko esot prieciga (un taada arii biju) un te peeksni - kaa maakonis?! Tagad vismaz neleekaa garastavoklis...
Bet man trankvili pret SF neliidz - vini man uzdzen miegu, paleenina domasanu... viss notiek kaa paleeninaataa kino.... Taadaa stavoklii vienigaa doma ir likties un guleet , nevis tuseet, vaardu sakot Lexotanil un Fenozepam uz maniim iedarbojas kaa miega zaales! . Tikai alko man liidzeeja sajusties jautraakai, bet arii tas vairs neliidz :) Vienreiz biju izdzerusi Lexotanil pirms gaaju ar viiru uz kafee uz tiksanos ar vina draugiem..... vini man pajautaaja, ko tada miegaina.... Es sajutos veel sliktaak, gandriiz vai gribeejaas doties prom , nu vinus visus bekot... neprotu uzvesties kompanijaa un uztureet sarunu.... Kaadu trankvili Tu lieto? AD nelieto? Vai Tev nav bail, ka kluusi atkariigs no trankvilja?
Tu zini, mani pusaudzes vecumaa arii visaadi apsaukaaja - taa kaa esmu gara auguma (175cm), tad izdomaaja visaadus apvainojosaas iesaukas par garo augumu, es pat staigaaju saliikusi ar kupri bezformiigos bezpapeezu apavos, un pat mamma piemeta ogles ugunii saciidama lai nevalkaaju iisos svarkus jo man loti garas kaajas :)))))))) Es saaku kauneties no seviim... nu OK, mammu vareetu saprast, jo tie veel bija padomju laiki..... un es esmu loti juutiigs cilveeks. Piemeeram manai maasai bija pofig, ko mamma aizradija un bija patstaaviigaaka par mani. Bet ar laiku mainiijaas mode uz sieviesu augumiem un izradijaas, ka man ir modeles augums un kaajas ir vnk fantastiski proporcionaals... kad beidzot man tas daleca - iztaisnoju muguru, uzvilku mini svarkus ..... apmeram kaa pasakaa par negliito pileenu :))))) Bet drosaaka saskarsmee taa arii nepaliku......... Luuk taa.... Neredzot Tavu bildi, protams, neko nevar apgalvot, bet vai nav taa, ka Tu iecikleejies uz pusaudza gados izteiktaam piezimeem par Tavu izskatu? Ir piemeeram taada slimiiba kaa anoreksija. Sieviete skataas spogulii un saskata tajaa resnu tanti, lai gan patiesibaa ir jau tieva kaa serkocins un histeriski raud, ka atkal uzbarojusies!

Tev nav tā, ka īstenībā esi ļoti komunikabla (piemēram ar vīru un bērnu), bet tiklīdz ej svešā sabiedrībā, tā nejūties ērti/komfortabli un parādās trauksme u.c.simptomi. (ka nevari uzvesties tik brīvi, kā pieradusi)
Mēs te abi rakstam garus tekstus, bet realitatē es par "šo" nespētu droši vien ar Tevi pat teikumu pārrunāt.
Garastāvokļa svārstības man ar ir, un miega traucējumi jau no bērnības.
man atkal pretēja problēma biju sīks, neaugu - visi kaustīja, tagad esmu izaudzis garaks par Tevi(178), jūtos vēljoprojām maziņš. :):):)
man brālis(vecāks) bij daudz glītāks par mani, un mani vienmēr brāķēja_"drausmas, tas ir viņa brālis?", vienmēr mani salīdzināja kā neglīto pīlēnu.
es ģimenē ļoti neiederējos, jo izskatījos pilnīgi atšķirīgi no vecākiem/brāļa. Vecmamma uzsvēra, ka es neesmu līdzīgs viņiem, un ka laikam esot kaimiņa dēls. beigās tika noskaidrots, ka tomēr kaut kāds onkulis esot bijis līdzīgs man, bet es vinu ta arī neesmu redzējis.
man ir dažas draudzenes ar anoreksiju slimojušas, esmu vienmēr ar viņām sapraties laikam pat vislabāk, reizem es skatos uz viņām un redzu tos pašus mazvērtības kompleksus, kādai klāt uzmanības deficītu, citai - to pasu infantīlismu.

es domāju, ja es nu esmu narciss?(vai dismorfofobija), ja abi, es te palasījos. (man nebija ienācis prātā par narcissu.)



Edited 1 time(s). Last edit at 01.02.2011 00:10 by drudzis.

...maza replika...eksistē fakti, ka daudzi no kustoņiem, kuri sasnieguši ievērojamus panākumus dzīvē, to ir varējusi veikt, pateicoties tieši SF...

...slinkums kā progresa dzinējspēks...paradoksālii???...bet fakc...piejaucot pie SF spītu un mazliet mērķtiecības, sanāk baudāms kokteilis...:)

drudzis
"Tev nav tā, ka īstenībā esi ļoti komunikabla (piemēram ar vīru un bērnu), bet tiklīdz ej svešā sabiedrībā, tā nejūties ērti/komfortabli un parādās trauksme u.c.simptomi. (ka nevari uzvesties tik brīvi, kā pieradusi)...."

Jā tā ir....

Narcisisms ir tad, kad cilvēks aizraujas ar savu ārieni, apbrīno to, jo šķiet sev skaists vai pievilcīgs.... Vismaz man ir tāda informācija... neko daudz par to neesmu lasījusi.... Varbūt Tev ir pretējs variants? Tev šķiet ka esi nesmuks, pastiprināti pievērs tam uzmanību, Tev liekas, ka visi tā uzskata, bet patiesībā esi čalis ar normālu ārieni! :)

Vienīgi.... man tomēr liekas, ka visam pamatā ir spēcīgs mazvērtības komplekss. Pilnīgi visu, ko daru, daru ar nepārliecību.
Pat gaita tāda saļimusi, nošļukusi. Kustības ar tādas - darīt nedarīt.
Pat ja man iedotu izskatu, es šaubos vai atgrieztu pārliecību
Piedevām man ir sajūta, ka izskatu ietekmē psiholoģija, zinu tas izklausās slimi, bet patiešām - skatos uz kompleksu nomāktiem draugiem/draudzenēm un nodomāju, ka laika gaitā izmainās mīmika atbilstoši psiholoģiskajam stāvoklim.
Šobrīd domāju izmainīt/uzlabot komunikācijas prasmes, jo līdz šim esmu uzvedies vairak kā dīvaini, cilveki ļoti bieži ir neizpratnē. Bet, bieži vien man ir problēmas uzsākt vienk ārši sarunu, un man liekas, ka es visulaik pašapliecinos. Reizēm es tik gudri norunāju lietas par kurām man vispār nav sajēgas.(mēs ģimenē visi tādi, saprotu - tas nav attaisnojums).
Un man ir aizdomas par egoismu, jo viss ir it kā ap mani. Varbūt tāpēc, ka esmu pieradis būt viens, pat nezinu. varbūt izlutināts?
Bet kā abrīvoties no kompleksiem? Internets, grāmatas man sniedz tikai atbildes uz jautajumu - Kas ir mazvērtības komplekss? Bet kā no tiem atbrīvoties - es nekur nemanu formulu.
mums ģimenē visi bij tādi ar zemu pašvērtējumu. Atceros, pat vecmammas laukos sēdēja uz beņķa un apdi.sa citus.

es domāju, ka nevienā no šiem stāstiem, kas te mums visiem ir, nekā nevar izdarīt pa daļām.

kad kaut kas iekšēji ir sadzijis, tad sākas tāds kā atkusnis visās jomās. varbūt salīdzinājums nav īsti precīzs, bet man tas asociējas ar pavasari un atkusni. kūst sniegs, parādās tērcītes, atdzīvojas koki, atgriežas putni, sāk "dziedāt" kaķi + vēl citi vēstneši.

zems pašvērtējums ir visa sākums: "esmu nederīgs" tā ir tā koncepcija, ar kuru dzīvojam. un tas izpaužas izskatā, vaibstos, runas manierē, citam arī apģērbā utt. cilvēki to nolasa un nospriež: šitas gan nekā nejēdz un nekam neder.

tāpēc es domāju, ka tādas universālas formulas nemaz nav.

Tas problēmas ir tavā būtība- pasās zemapziņas pamatos. Tas ir ielikts vēl tad, kad Tu pat runāt nemācēji. Sadzīvo. ja vari, ar sevi tāds kā esi.

nez man tādas Socio fobijas nav nekad bījušas. kā tas ir apmēram varu iedomāties, tas ir tāpat, kā uz zapļotiem, bailes parādīties sabiedrībā, pazīstamas sajūtas:))

Vai nav nekādas iespējas šo zemo pašvērtējumu pacelt?
Tas ir, ja bērnībā "ierakstās" pašvērtējums, tad vēlāk nu nekādi?

Piemēram - panākumi.

Vēl arī pretenziju līmeni samazinot...
es nezinu

man ir tādā figņa, ka ja man kāds kautko sliktu pateiks es ļoti abižošos, un visu laiku domāšu par to kāpēc mani nosauca par muļķi vai nu pateica, ka esmu dumš, neizglītots, un ļoti dusmīgs palieku par to kamēr pāriet. Un pēc tam visu laiku meklēju sevī vainas, kāpēc es izgāzos, kāpēc es pateicu kautko netā!

Teiksim tā, es ļoti neciešu neveiksmes, es pārdzīvoju par sīkāko neveiksmi! Pie kā šitais variants pieder, depresija, vai šizofrēnija, vai nervu sistēma VD?



Edited 1 time(s). Last edit at 21.02.2011 17:25 by enfuego.

enfuego Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Teiksim tā, es ļoti neciešu neveiksmes, es
> pārdzīvoju par sīkāko neveiksmi! Pie kā
> šitais variants pieder, depresija, vai
> šizofrēnija, vai nervu sistēma VD?

man liekas ne pie kā.

Jā, es arī sāpīgi reaģēju uz kritiku

Tas piederās pie cilvēka. :))

haaha:DDD

ko sapīpējies atkal?

nē apčurājos

Jūs abi taču esat pilnīgi jukuši. vēl Lāsēns ar savu trakomājas mīlestību, un bērnudārza grupiņa gatava. jāpalūdz, lai Pūce atver īpašu sadaļu tiem, kam jāmaina pamperi :)))

nez, kur ir palicis aberz, pēdējo reizi diezgan dīvaini visu ko sarunāja.

ek, skarbie likteņi... dažiem neveicas tik labi, kā citiem.

nu ko es vainīgs, ka es i tāds biksēs čurātājs:DDDD haha ak dievs šitā rēkt, tas laikam AD iedarbojās jo pēdējā laikā sāku smieties, kā agrāk!

enfuego
Tu nesajauci ripas? :)))))

Es esmu pilnīgi normāls. Nesaprotu par ko Jūs runājat!!! :)

existential fool
Ohooo.... tas ir kautkas jauns - EF apgalvo, ka ir pilnigi normals! :))))))))))))

te vēl trūka lasēns, aberz, būtu pilns komplekts:)

Janetty Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> existential fool
> Ohooo.... tas ir kautkas jauns - EF apgalvo, ka ir
> pilnigi normals! :))))))))))))


Pietam- pats normālākais! A jūs visi traki. :)

existential fool
Tas jau ir nopietni! A starpcitu - trakajiem pieder pasaule! :))))))))) Nu vismaz mana dzivokla pasaule man noteikti pieder... pasaule, kuraa jutos droshi kaa tankaa! :))))

Jennety a ja es pie durvīm tev piezvanītu, kas būtu panika?

Nē, bet pāris izdauzītu zobu gan. ;)))

Janetty sen jau ir aizņemta.